Kāpēc mēs baidāmies no nāves? Pāvesta katehēze Mirušo piemiņas dienā un aicinājums lielvalstu līderiem

Vispārējās audiences laikā Benedikts XVI vērsās ar speciālu aicinājumu pie G20 valstu līderu samita dalībniekiem. „Vēlu, lai tikšanās palīdzētu pārvarēt grūtības, kas pasaules mērogā traucē veicināt patiesi humānu un integrālu attīstību”, sacīja pāvests. Tikšanās notiks 3. un 4. novembrī Kannās, Francijā. Tās dalībnieki aplūkos ar globālo ekonomiku saistītās problēmas.

Katehēzes mācību Svētais tēvs veltīja jautājumam par nāvi, ko kristīgajā ticībā izgaismo Kristus Augšāmcelšanās. Viņš mudināja visus atjaunot savu ticību mūžīgajai dzīvei. Uzreiz pēc Visu Svēto svētkiem, 2. novembrī Baznīca atzīmē Visu ticīgo mirušo piemiņas dienu. Tikai tas, kurš ar cerību raugās uz mūžīgo dzīvi, spēj dzīvot cerībā arī šinī pasaulē – uzsvēra pāvests.

Viņš atgādināja, ka šajās dienās esam aicināti apmeklēt kapsētas, lai pieminētu ticīgos mirušos, lūgtos par saviem dārgajiem tuviniekiem un kārtējo reizi apliecinātu viņiem savu mīlestību. „Nāve mūsdienu sabiedrībā ietilpst gandrīz vai aizliegto tematu lokā”, sacīja Benedikts XVI. Tomēr tā skar mūs visus. Tā attiecas uz visu laiku un vietu cilvēkiem. Šī noslēpuma priekšā mēs meklējam, kaut arī neapzināti, kādu cerību. Mēs meklējam kādu mierinājuma zīmi. „Apmeklēt kapsētas, nozīmē, iet pa mūžīgās cerības iezīmēto ceļu”, teica pāvests.

Viņš jautāja, kāpēc nāves priekšā mēs baidāmies? Vai ne tādēļ, ka daudzi domā, ka aiz mūžības sliekšņa vienkārši nekā nav? Mēs baidāmies no nāves, jo baidāmies no nebūtības, no šīs došanās pretī kaut kam, ko nepazīstam, kas mums ir nezināms. Tad mūsos parādās pretestība, jo nespējam pieņemt, ka viss skaistais un cēlais, ko piedzīvojām dzīves garumā, pēkšņi tiek izdzēsts, aiziet nebūtībā. Jo īpaši mēs jūtam, ka mīlestība tiecas būt mūžīga. Tāpēc nav iespējams pieņemt, ka nāve to ar vienu rāvienu iznīcinātu. Bez tam, mums ir bailes no nāves arī tādēļ, ka, atrodoties dzīves beigās, nojaušam, ka tiksim tiesāti par saviem darbiem, par to, kā dzīvojām – sevišķi par tiem „melnumiem”, ko veikli pratām izdzēst vai mēģinājām izdzēst no savas apziņas.

Benedikts XVI atgādināja, ka tikai tas, kurš ar cerību raugās uz mūžīgo dzīvi, spēj cerībā arī dzīvot. Ja turpretī, lūkojoties uz cilvēku, savu skatienu reducējam tikai uz horizontālo dimensiju, ja ņemam vērā vienīgi empīrisko elementu, tad dzīve zaudē savu dziļāko jēgu. Taču cilvēkam ir vajadzīga mūžība. Skaidrību par cilvēku varam iegūt tikai tad, ja atzīstam Mīlestību, ja pieņemam Dievu. Mēs zinām, ka Dievs, caur sava Dēla cilvēktapšanu, ienāca mūsu dzīvē. Viņš kļuva mums tuvs. Pievērsīsimies uz brīdi Kalvārijas scēnai un no jauna ieklausīsimies vārdos, ar kuriem Jēzus no krusta augstumiem uzrunāja savā labajā pusē piesisto ļauna darītāju: „Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani Paradīzē” (Lk 23, 34).

Pāvests aicināja atcerēties arī tos Kristus vārdus, kuros izskan tiešs aicinājums nebaidīties: „Lai jūsu sirds nebaidās. Ticiet Dievam un ticiet arī man. Mana Tēva mājās ir daudz mājokļu” (Jņ 14, 1-2). Viņš norādīja, ka Kristus uzvarēja nāvi un atvēra mums mūžības vārtus. Mēs varam Viņam pilnībā uzticēties, jo Viņš labi zina ceļu un vada mūs cauri visiem tumsas brīžiem.

Noslēgumā Benedikts XVI atgādināja, ka, apmeklējot kapsētas un ar mīlestību lūdzoties par saviem aizgājējiem, esam aicināti droši un pārliecinoši atjaunot savu ticību mūžīgajai dzīvei. Mēs esam aicināti dzīvot ar šo lielo cerību un liecināt pasaulei, ka pēc nāves ir nevis tukšums, bet Dievs un Viņa mīlestība. Tieši ticība mūžīgajai dzīvei atver cilvēka sirdi vēl plašāk un dod drosmi, lai viņš ar vēl lielāku mīlestību mīlētu šo zemi un ieguldītu savus spēkus labākas nākotnes veidošanā.

J. Evertovskis / VR