2. novembris: lūgties par visiem mirušajiem!

Šodien Katoliskās Baznīcas kalendārā ir ierakstīta Mirušo piemiņas diena. Ideja par speciālu, aizgājēju atcerei veltītu dienu pirmoreiz ir radusies bizantiešu ritā, bet Rietumu Baznīcā šādu atceri sāka atzīmēt Klunī abatijā 998. gadā. Abats Odilons bija izdevis rīkojumu, lai mirušos pieminētu visos klosteros, kas atradās viņa jurisdikcijā.

Patiesībā lūgšanas par aizgājējiem Baznīcā pastāvēja jau kopš pašiem tās pirmsākumiem. Lūgties par mirušajiem, apkopt kapus, nest uz tiem ziedus, sveces, vai citus priekšmetus, kas atbilst katras tautas kultūras tradīcijām, nozīmē ticēt, ka aizgājēji dzīvo mūžībā un atrodas garīgā kopībā ar mums.

Arī Jēzus tika apglabāts, sekojot jūdu kultūrā pieņemtajiem ritiem, kuri bija jāpabeidz pēc Sabata. Senās Romas tradīcijā pēc apglabāšanas sekoja refrigerium – bēru mielasts. Šai mielastā trešajā, septītajā un trīsdesmitajā dienā pēc sava tuvinieka apbedīšanas, vienojās ģimenes locekļi. Taču kristiešu vidē šo mielastu pamazām sāka aizvietot Euharistijas svinības. Svētā Monika vienreiz aicināja savus bērnus, tai skaitā Augustīnu, sakot: „Es jums lūdzu tikai vienu – atcerieties mani Dieva altāra priekšā, lai arī kur jūs atrastos!”

Kāpēc mirušie jāatceras Euharistijas brīdī? Pirms kristietības, jau antīkajās civilizācijās, cilvēki cits citu ir aicinājuši lūgties par saviem aizgājējiem. Euharistijā tiek aizlūgts par dzīvajiem un par mirušajiem. Par klusu aicinājumu uz lūgšanām liecina arī katakombu māksla.

Sāpes, ciešanas, zaudējuma asaras – tas viss ir cilvēciski. Sabiedrība pārsvarā cenšas atteikties no visa, kas atgādina par nāvi, taču svinot mirušo piemiņas dienu, mums ir iespēja paraudzīties nākotnē. Visi reiz mirsim, bet nāve ir dzīvības daļa. Dievs vēlas, lai visi dzīvojam pilnvērtīgu dzīvi un mūsu šķiršanās brīdī no šīs pasaules, esam gatavi Viņu priecīgi satikt mūžībā. Ticība Jēzum mūs vieno ar Viņa Augšāmcelšanos.

Par mirušajiem ir jālūdzas vienmēr. Arī viņi ir Kristus miesas – Baznīcas daļa. Tie, kas jau dzīvo godībā, tie, kas vēl svētceļo zemes virsū, un tie, kas iziet šķīstīšanās procesu, būdami vienas miesas daļa, ir atkarīgi cits no cita. Mirušie sevis labā vairs nevar darīt neko, jo viņu laiks ir pagājis. Tieši tāpēc katrā Svētajā Misē ticīgajiem tiek atgādināts par mirušajiem. „Atceries arī mūsu brāļus, kas ir aizmiguši ar cerību uz augšāmcelšanos, kā arī, visus, kas ir miruši Tavā žēlsirdībā, un ļauj viņiem redzēt Tavu vaigu!” dzirdam otrajā Euharistiskajā lūgšanā.

Ikreiz, kad lūdzamies par mirušajiem, mēs tuvinām viņus gaismai un mieram. Ir labi lūgties par mirušajiem, jo arī viņi, nonākot Valstībā, varēs lūgties par mums. Katrā Svētajā Misē esam aicināti lūgties par visiem mirušajiem, ne tikai par tiem, kuri tajā tiek pieminēti, vai kurus esam pazinuši personīgi.

I. Šteinerte/Wikipedia/pr. L.K. de Oliveira