Sarunas par mieru Asīzē

Pirms došanās uz Asīzi biju iedomājusies, ka cilvēku interese par starpreliģisko tikšanos būs tik liela, ka nebūs iespējams iespiesties vilcienos, mazās pilsētiņas ielas būs pārpildītas un naktsmītni pilnīgi noteikti nevarēs atrast. Dzīvē viss izrādījās citādāk. Vēsajā 27. oktobra dienā Asīze bija diezgan patukša. Pie Eņģeļu Karalienes baznīcas, kur notika pirmā „Pārdomu, dialoga un lūgšanas par mieru dienas” pasākuma daļa, cilvēki bija sapulcējušies, tomēr vietas bija trīs vai pat četrtik vairāk. Tie, ar ko izdevās aprunāties, mazliet brīnījās par svētceļnieku mazo skaitu, un iespējamie tā skaidrojumi bija bikli: nepareizs pieņēmums, ka uz tikšanos būs sapulcējušies daudz cilvēku un trūks vietas; vēlme tikšanos vērot televīzijas ekrānā vai varbūt tomēr intereses trūkums, jo miera un starpreliģiju dialoga tēma nav nemaz tik viegla.

Ceļā uz Asīzi pievienojos trīs svētceļniekiem, kas bija ieradušies no Latvijas: priesterim Aleksandram Stepanovam, māsai Deogracijai un Ingai Paršovai no Jelgavas diecēzes. Ideja par došanos uz Asīzi, lai vēsturisko starpreliģiju dialoga tikšanos redzētu un izdzīvotu klātienē, radās priesterim Aleksandram. Jau vilcienā uz Asīzi aizsākās saruna par to, kas ir starpreliģiska lūgšana. Šim nolūkam labi noderēja kardināla Jozefa Ratcingera grāmatas „Ticība, patiesība, tolerance” fragmenti, kuros skaidri nodefinēts pie kādiem nosacījumiem tā vispār ir iespējama.

Ko nozīmē Asīzes gars
27. oktobra agrā rītā piedalījāmies Svētajā Misē pie franciskāņiem, kas apkalpo Eņģeļu Karalienes baznīcu. Pēc Svētās Mises, gaidot tikšanās delegātu ierašanos baznīcas priekšā, lūdzām priesteri Aleksandru īsumā atstāstīt agrajā dievkalpojumā dzirdēto sprediķi par Asīzes garu: „Viņš teica, ka daudzi to pārprot un pat raksta ar lielo burtu – Asīzes Gars. Bet īstenībā tā ir Asīzes loģika. Pāvests Jānis Pāvils II skaidroja, ka tas nozīmē dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju. Tā ir Kalna svētību loģika, pēc kuras Jēzus pirmais dzīvoja un pēc tam arī svētais Francisks. Viņš teica: „Mēs franciskāņi bieži sveicināmies ar vārdiem Pace Bene, bet līdz galam nezinām, ko tas nozīmē. Tas īstenībā ir ebreju sveiciens, kas nozīmē Šalom (Shalom) – pilnīga izlīgšana. Ja ir pilnīga izlīgšana tā, kā svētais Francisks bija izlīdzis ar sevi, ar Dievu, ar cilvēkiem un ar dabu, tad viņš varēja kļūt par miera vēstnesi, caur viņu varēja arī citi izlīgt. Cilvēks, kas ir izlīdzis ar sevi un arī ar visu pasauli, var kļūt par tādu izlīgšanas instrumentu.

Viņš arī teica, ka nevajag šo starpreliģisko lūgšanu pārprast, un runāja par identitāti, ka mūsu Dieva izpratne nav tāda pati kā budistiem un musulmaņiem. Mēs pazīstam Dievu caur Jēzu, tāpēc mums ir svarīgi saglabāt savu identitāti. Kad svētais Francisks gāja pie sultāna, viņš neslēpa savu identitāti, viņš bija kristietis un runāja par Jēzu. Un musulmanis arī neslēpa, ka ir musulmanis. Tikai tad var notikt patiesa satikšanās, ja katrs zina, kas viņš ir. Noslēgumā viņš runāja arī par to, ka dialogs mūs neatbrīvo no evaņģelizācijas, ka tas neaizvieto Labās Vēsts pasludināšanu. Mums vajag pasludināt Labo Vēsti – ka Kristus ir pasaules un cilvēku Pestītājs.”

Jautāju priesterim Aleksandram, kā viņš domā, kāpēc ir vajadzīga šāda tikšanās Asīzē. Viņš atsaucās uz pāvesta vārdiem, ka mūs visus nomāc pasaulē esošais ļaunums, un šai tikšanās reizei par mieru un pret netaisnību pasaulē ir jāsatricina cilvēku sirdis, lai kristu aizspriedumi un vardarbība vairs netiktu īstenota reliģisku motīvu aizsegā. Jo reliģija savā būtībā ir miera ceļš pie Dieva un cilvēku vidū, saka priesteris Aleksandrs un turpina: „Miers jau nav tikai kara trūkums. Miers nozīmē pilnīgu izlīgšanu ar sevi, ar Dievu, ar līdzcilvēkiem un arī ar pasauli. Tad ir īstais miers, kad notiek izlīgšana un arī piedošana. Tas ir garš ceļš un vajag par to runāt, pacelt šo jautājumu kā tēmu, atklāt, ka tam nav tikai gadījuma raksturs. Tādām tikšanām kā šī ir ārkārtējas lūgšanas raksturs – kā pāvests raksta. Šī tikšanās dod virzienu un pasaules priekšā parāda, ka nevar samierināties ar ļaunumu, nevar dzīvot tikai savā mazajā pasaulē, domāt tikai par savām interesēm. Bet vajag meklēt atbildes un tad kopā spert soli pretī pasaulei, kur varbūt valdīs miers. Lai izbeigtos bruņoti konflikti ne tikai uz reliģisku aizsprieduma pamata, bet arī visādi citādi – sociāli un politiski konflikti. Lai cilvēki iemācās risināt problēmas ar vārdu nevis vardarbīgi. Vārds ir tas spēks, ar kuru cilvēks var iet miera ceļu un valdīt pār vardarbību, pār iekšējām vardarbības tendencēm, kas viņos ir.”

Jēzus ir mūsu miers
Laukumā pie Eņģeļu Karalienes baznīcas sastopam vēl kādu latvieti – Līgu Jaunošāni, kura kopš šī gada jūnija ir iestājusies postulātā kopienā „Miera oāze” netālu no Romas un kopā ar vēl vienu postulanti Renē Hadžkinsoni no Kanādas ieradusies, lai piedalītos „Pārdomu, dialoga un lūgšanas par mieru dienā”. Kā jau pats nosaukums norāda, kontemplatīvā kopiena „Miera oāze” īpaši lūdzas par mieru. Konkrēti šo aicinājumu izdzīvo, aizlūdzot un savā veidā apskaujot cilvēkus, kas pagātnē piedzīvojuši ciešanas. Renē skaidro, ka tad, ja pagātnes brūces ir dziedinātas, cilvēks iegūst lielāku uzticēšanos, lielākā mērā atveras Dievam un līdz ar to piedzīvo lielāku mieru savā dzīvē.

Jautāta, ko nozīmē miers, Renē saka: „Man miers nozīmē spēju pieņemt otru cilvēku, viņa argumentus, ticību, kultūru un valodu bez nekādiem nosacījumiem. Kad šī akceptācija būs klātesoša mūsu sabiedrībā, tad cilvēce varēs dzīvot bez tiesāšanas un pienāks dziedināšanas laiks. Un tad cilvēki iegūs patiesu mieru sev, jo jutīsies pieņemti. Jo vairāk dalījumus un robežas mēs radām, jo lielāka sašķeltība valda cilvēcē. Līdz ar to – jo vairāk šos dalījumus, barjeras varam nojaukt, jo lielākas ir mūsu iespējas kopīgi celt mieru vienotībā.”

Līga savu vēlmi būt šajā dienā Asīzē pamato emocionāli: „Man personīgi šķiet ļoti skaisti, ka mēs sanākam visas reliģijas kopā un lūdzamies par to, kas ir svarīgs priekš mums – miers – miers mūsu sirdīs, izlīgšana starp cilvēkiem, izlīgšana starp cilvēku un Dievu, arī tad, kad mēs Dievu varbūt redzam citādākā veidā. Tas tiešām ir skaisti, ka varam būt kopā, būt vienoti, lūgties kopā. Lasīju mazā rakstiņā par šo notikumu, ka tiek aicināti dažādu reliģiju pārstāvji un arī neticīgie piedalīties. Mani ļoti uzrunāja tas, ka arī cilvēki, kas sevi uzskata par ateistiem, kas netic Kungam, neredz Viņa klātbūtni savā dzīvē, neatzīst Viņu kā Radītāju, kā Pestītāju, ka arī viņi nāk un šeit piedalās, vēlas būt kopā ar mums un turpināt šo dialogu ar ticīgajiem, dažādu reliģiju pārstāvjiem, lai kopīgi strādātu, ka būtu miers pasaulē.”

Jautāta, kas ir tās jomas, kurās, viņasprāt, Latvijā visvairāk trūkst miera, Līga saka: „Visvairāk trūkst miera mūsos pašos. Miera, kas ļauj man pateikt, ka jā, šī te ir mana vieta, es esmu laimīgs būt šeit. Bieži vien mēs meklējam mieru dažādos virzienos, bet īstais miers ir atrodams tikai Kungā. Jēzus ir mūsu miers. Jēzus pie krusta ir mums ieguvis šo mieru. Un tikai pie krusta arī mēs varam iegūt mieru.” Saku Līgai, tas neticīgam cilvēkam skan ļoti mistiski. Ko tas nozīmē, ka Kristus pie krusta ir ieguvis mums mieru? Līga man atbild: „Viņš ir nomiris par mums, lai visus mūsu ievainojumus un grēkus paņemtu uz sevi. Līdz ar to visi mūsu ievainojumi un grēki vairs nav mūsu, jo Viņš tos ir paņēmis pie sevis, lai upurētu Tēvam – pieņemot Viņu kā patiesību, es atbrīvojos no visas savas nastas. Viņš ir tas, kas nes manu nastu. Tas ir paļāvības, uzticības un ticības ceļš.”

Sirds ir īstā vieta, kur sākas izmaiņas pasaulē
Asīzē sastopu arī trīs ļoti interesantus svētceļniekus – poļus, kas uz starpreliģisko tikšanos bija ieradušies no Maskavas, Fatimas un Jeruzalemes, turklāt ceļu mērojuši kājām – viens 3100 kilometrus, otrs 3200 kilometrus, bet trešais 3500 kilometrus. Ceļā viņi pavadīja trīs līdz četrus mēnešus un viņu svētceļojuma mērķis bija lūgties par tikšanos Asīzē, par mīlestības civilizācijas veidošanos, mieru pasaulē un cilvēku sirdīs, kā arī dialogu starp reliģijām.

Dominiks, kas uz Asīzi nāca no Maskavas, skaidrojot svētceļojuma būtību, saka: „Es reiz dzirdēju tādu teicienu, ka „nav ceļa uz mieru, miers ir ceļš”, tātad tas ir kaut kas tāds, ko mums visu laiku ir jāveic. Mūsu lūgšana balstījās uz to, ka mēs gājām un lūdzāmies ar saviem soļiem. Brīžiem bija ļoti grūti, mums nebija saplānotu naktsmītņu, viss balstījās uz Dieva apredzību – kā mūs Dieva Gars vadīja, tur arī gulējām. Pa ceļam satikām visu lielāko reliģiju pārstāvjus. Es nācu no Maskavas, līdz ar to man bija kontakts ar pareizticīgajiem. Un šajās tikšanās reizēs skaisti bija tas, ka dialogu, par ko šeit visi runā, mēs izdzīvojām realitātē. Tas bija dialogs ar reliģiju un sastapto cilvēku. Un es ievēroju, ka šajā līmenī, kad kaut kur pa ceļam sastopu cilvēku, ir iespējams runāt. Es esmu katolis, tu pareizticīgais, bet mēs varam noskūpstīt ikonu, varam kopīgi palūgties. Un tas bija skaisti šai svētceļojumā.”

Svētceļojumam bija savs vēstījums, kuru dalībnieki nesa iegravētu septiņās koka tāfelītēs. Trīs no miera tāfelītēm tika atstātas svētceļojumu galapunktos, ceturtā palika Strasbūrā, piektā tika uzticēta franciskāņiem no Porcjunkulas, sestā nodota pāvestam un septīto viņi aizveda uz Poliju, lai tā kalpotu nākošajiem darbiem, kurus, svētceļnieki cer, Dievs ir ieplānojis viņiem nākotnē. Kas tad ir redzams miera tāfelītē? Ja skatās kartē, tad visu trīs svētceļojumu maršruts no Maskavas, Fatimas un Jeruzalemes veido franciskāņu TAU krustu un tā centrā ir Asīze.

Romans, kas veica vislielāko attālumu no Jeruzalemes, tāfelītes ideju skaidro šādi: „Vissvarīgākais ir cilvēks. Sastopamies šeit, Asīzē, cilvēka sirdī, jeb saskaņā ar svētā Franciska domu – tā ir īstā vieta, kur sākas izmaiņas pasaulē – no izmaiņām mūsos pašos. Mēs nevaram evaņģelizēt citus, ja ticības un atgriešanās žēlastība nav mūs sastapusi. Tā darīja svētais Francisks un mēs gribam sekot viņa piemēram – sākt ar sevi. Tāpēc uz šo tikšanās vietu 25 gadus pēc pirmās tikšanās, uz kuru aicināja svētīgais Jānis Pāvils II, nesām četrus viņa mīlestības civilizācijas primātus, kas ir universāls vēstījums katrai reliģijai un katram cilvēkam. Tas ir primāts: Ētika svarīgāka par tehniku. Cilvēks svarīgāks par lietu. Būt svarīgāk par to, ka man pieder. Un vissvarīgākais primāts – kurā viss koncentrējas – žēlsirdība pār taisnīgumu.”

Jautāts, kādas izmaiņas personīgi ir piedzīvojis sirdī šī ceļa laikā, Romans saka: „Man bija jāatsakās no viena liela sava sapņa – tā bija vēlme dzīvot tā, kā dzīvoja Francisks. Es sapratu, ka es neesmu un nekad nebūšu svētais Francisks, ka esmu pilnīgi citādāks. Vēl es ieraudzīju sava grēcīguma tūkstoš nokrāsas. Savu vājumu, noslēgšanos, kad vairs neticēju Dieva žēlsirdībai. Bet tieši tad Dievs nāca un mani glāba, un parādīja ceļu tālāk, visbiežāk caur cilvēkiem. Izrādījās, ka dzīvais Dievs ir man līdzās, kad lūdzos, kad ticu, kad uzticu Viņam visu savu dzīvi. Apzinoties savu vājumu, nonācu pie atziņas par to, kas es esmu un kur ir mana vieta. Es esmu grēcinieks, es neesmu nekas liels. Tas, ka es gāju, tie nākamie soļi bija pateicoties spēkam, kas nebija mans. Un tas mani atbrīvoja no nastas, kāda bija šis nevajadzīgais sapnis kļūt tādam, kā Francisks. Tagad mans vienīgais sapnis ir būt par to, kas es esmu, kas nozīmē – dzīvot saskaņā ar Dieva gribu manā dzīvē.”

Asīzes tikšanās laikā Romanu visvairāk uzrunāja tas, ka citu reliģiju pārstāvji pēc savas uzstāšanās devās pie Benedikta XVI un izrādīja viņam cieņu. „Viņi šeit ir ciemiņi, viņš viņus šeit uzaicināja, baznīca šodien ir tikšanās vieta, Porcjunkula. Bet Baznīca, tas nozīmē, ka Kristus viņus ielūdza. Lasīju, ka tā bija pirms 25 gadiem. Bet kad šodien redzu to ar savām acīm, redzu, kā viņi visi atdod cieņu Žēlsirdīgajam, tas ir Kristum, tad jūtos pozitīvā ziņā šokēts. Jo caur Kristu pasaule iepazina pestīšanu un iet pie mīlestības.”

Mazu cilvēku mazi lēmumi dara lielu mieru pasaulē
Jau pēc Asīzes tikšanās ceļā uz Romu, savos iespaidos par pieredzēto padalījās arī māsa Deogracija un Inga. Māsu Deograciju visvairāk uzrunāja vārdi, kas izskanēja brīdī, kad tika pieminēta 25. gadadiena kopš iepriekšējās Asīzes tikšanās reizes. „Uz ekrāna rādīja Jāni Pāvilu II un viņš teica tādus vārdus, ka par mieru ir jācīnās un dažreiz ir tā, ka par mieru ir jāmaksā ar visu savu personu. Tie tādi spēcīgi vārdi, kas mani personīgi uzrunāja,” atzina māsa Deogracija.

Savukārt Ingu visvairāk uzrunāja tas, ka tikšanās laikā visi līderi sēdēja blakus un viņus visus kaut kas vienoja: „Viņi visi ir tik atšķirīgi, tomēr visiem viena rūpe,” saka Inga. „Visiem rūp, kas būs tālāk ar pasauli. Viedokļi bija ļoti dažādi, tomēr šī rūpe vijās visam cauri. Šķita, ka tas ir solis uz kaut ko kopīgu. Tāds ļoti liels labas gribas žests, kas, manuprāt, prasa lielu pazemību no tādiem lieliem līderiem.”

Jautāta, ko šajā dienā ir jaunu atklājusi par mieru, Inga atbild: „Es atklāju, ka miers nav kaut kas abstrakts, bet to ir iespējams īstenot katram konkrēti ļoti vienkāršās lietās – piedodot mazas lietas, esot mierā ar tiem cilvēkiem, kas ikdienā ir blakus. Un es domāju, tas arī ir tas avots – mazi lēmumi, ko pieņem mazi cilvēki – tas arī dara lielu mieru lielā pasaulē.”

I. Puce