Pāvests ar apustulisko vēstuli "Porta fidei" izsludina Ticības gadu

17. oktobrī Vatikānā tika publicēta Benedikta XVI apustuliskā vēstule „Porta fidei”, ar kuru pāvests izsludināja „Ticības gadu”. Tas sāksies 2012. gada 11. oktobrī un noslēgsies 2013. gada 24. novembrī, Kristus Karaļa svētkos. „Ticības durvis” vienmēr ir plaši atvērtas, ievedot mūs dzīvē vienotībā ar Dievu un piedāvājot ienākt Viņa Baznīcā. Šo slieksni ir iespējams šķērsot tad, kad ir pasludināts Dieva Vārds un sirds ļauj žēlastībai sevi pārveidot,” ar šiem vārdiem sākas Benedikta XVI apustuliskā vēstule. Pāvests norāda uz nepieciešamību no jauna atklāt ticības ceļojumu tā, lai mēs arvien skaidrāk izstarotu prieku un entuziasmu par sastapšanos ar Kristu.

Ticības gads sāksies Vatikāna Otrā koncila atklāšanas piecdesmitajā gadadienā. Benedikts XVI uzskata, ka šī sakritība cilvēkiem dos iespēju atklāt, ka „koncila tēvu atstātie teksti, Jāņa Pāvila II vārdiem runājot, „nav neko zaudējuši ne no savas vērtības, ne arī spožuma”. Pāvests uzskata, ka Vatikāna Otrā koncila dokumenti, pareizi lasīti, var kļūt par spēcīgiem Baznīcas atjaunotnes līdzekļiem. Tādēļ viņš aicina ticīgos tos uztvert kā svarīgus un normatīvus Maģistērija tekstus un rūpēties, lai tie kļūst plaši zināmi.

Ticības gads iesāksies dienā, kas ir arī divdesmitā gadadiena kopš Katoliskās Baznīcas katehisma publicēšanas. Benedikts XVI uzskata, ka tieši Katehisms ir viens no vissvarīgākajiem Vatikāna Otrā koncila augļiem. Apustuliskajā vēstulē viņš aicina Ticības gadā veltīt laiku, lai no jauna atklātu ticības pamatjautājumus. Šajās studijās vērtīgs un nepieciešams līdzeklis būs Katehisms, kurā ietverta sistemātiska un organiska ticības sintēze un faktiski atklājas „Baznīcas 2000 gadu ilgajā vēsturē saņemtās, sargātās un piedāvātās mācības bagātība”. Pāvests pauž cerību, ka Ticības gads „katrā ticīgajā pamodinās vēlmi atzīt ticību tās pilnībā”, nevis subjektīvi izvēloties atsevišķas izdevīgas patiesības.

Tomēr nepietiek ar to, ka zinām, kam ir jātic. Benedikts XVI uzsver sirds lomu. Lai ieticētu, sirdij, autentiskajam cilvēka sanktuārijam, ir jābūt atvērtai uz žēlastību, kas ļauj acīm redzēt dziļāk un saprast, ka pasludinātais ir Dieva Vārds. Pāvests uzsver, ka ticība, pirmkārt, ir sastapšanās ar Dievu - Tēvu, Dēlu un Svēto Garu – kas, kā mūs par to māca Evaņģēlijs - vēlas iemājot cilvēka sirdī.

Personīga Dieva pieredze sirds dziļumos tomēr nevar cilvēku ieslēgt sevī. Pāvesta vēstulē lasām, ka „ticība nozīmē iesaistīšanos un publiski sniegtu liecību. Kristietis nevar domāt par ticību kā privātu lietu.” Ticība pieprasa būt atbildīgam sabiedrībā un Baznīcā. Vasarsvētku notikums atklāj ticības publisko aspektu un sludināšanu katram cilvēkam bez bailēm. Pāvests uzsver: „Tā ir Svētā Gara dāvana, kas cilvēku dara spējīgu doties misijā un stiprina liecību, darot mūs drosmīgus.”

Kā vēl vienu būtisku Ticības gada aspektu Svētais tēvs min iespēju „stiprināt žēlsirdības liecību”. Galu galā ticība bez mīlestības darbiem ir mirusi. Pāvests norāda, ka Jēzus vārdi: „Ko jūs darījāt vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši,” (Mt 25,40) kristietim ir brīdinājums, bet vienlaikus arī nemitīgs aicinājums no jauna dāvāt to mīlestību, ar kuru Viņš rūpējas par mums.

I. Puce / VR