Bosnija un Hercegovina: Otrā pasaules kara upuru beatifikācija

„Ļaunumam var pretoties pat ar kailām rokām, bruņojošies tikai ar savu ticību” – tā par piecu garīgo māsu moceklību teica Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts. 24. septembrī Sarajevas Olimpiskajā stadionā kardināls Andželo Amato vadīja beatifikācijas svinības. Tajās piedalījās vairāk nekā 20 tūkstoši ticīgo no visiem Bosnijas un Hercegovinas novadiem. Altāru godā paaugstinātas piecas Dieva mīlestības māsu kongregācijas locekles: Jūlija Ivaniševiča no Horvātijas, Krizina Bojanca un Antonija Fabjāna no Slovēnijas, Bernadeta Banja no Ungārijas un Berhmane Leideniksa no Austrijas. Viņas gāja bojā 1941. gadā netālu no Sarajevas. Neraugoties uz pieaugošajiem kara draudiem, māsas negribēja atstāt tos, kuriem nesavtīgi kalpoja. Viņu vidū bija gan katoļi un pareizticīgie, gan musulmaņi.

Izrautas no klostera, māsas vairākas dienas tika dzītas pa sniegu un salu. Kad serbu bandīti sāka izsmiet un tuvoties viņām, liekot tām novilkt habitus, māsas izleca pa logu, saucot: „Jēzu, glāb mūs.” Četras ievainotās māsas tika nodurtas ar nazi, bet viņu līķi iemesti Drinas upē. No tā laika viņas tiek sauktas par „Drinas moceklēm”. Piektā un gados vecākā māsa, kura veselības dēļ atpalika no pārējām, tika nogalināta mežā. Ziņa par māsu nāvi ātri izplatījās visā Bosnijā un Hercegovinā. Vietējie iedzīvotāji uzskatīja viņas par mīlestības, kas ir lielāka par bailēm, ciešanām un nāvi, drosmīgām lieciniecēm.

„Sestdien altāru godā paaugstinātās māsas ar savu piemēru apliecināja, ka ļaunumam var pretoties pat ar kailām rokam – intervijā Vatikāna radio teica Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts. – Mocekļi mirst, lai ļautu uzplaukt cilvēcīgumam. Mocekļu mantojums nav naids un atriebība. Viņi atklāj Dieva lielumu un varenību, kas dāvā spēku piedot, mīlēt un lūgties par saviem mocītājiem.”

S. Krivteža / VR