Benedikts XVI tiekas ar Vācijas Evaņģēliskās Baznīcas padomes locekļiem

„Man, Romas bīskapam, šis ir emocionāls brīdis, kurā, šeit, senajā Erfurtes augustīniešu klosterī, tiekos ar Vācijas Evaņģēliskās Baznīcas padomes locekļiem,” teica Benedikts XVI, stāvot telpās, kas glabā Mārtiņa Lutera piemiņu. Šeit viņš studēja teoloģiju un 1507. gadā tika iesvētīts par priesteri.

Šodien bijušais augustīniešu klosteris ir iecienīta starptautisko konferenču vieta. Pāvestu tajā sagaidīja Vācijas Evaņģēliskās Baznīcas prezidents, mācītājs Nikolauss Šneiders un 15 padomes pārstāvji.

Benedikts XVI pakavējās pie Mārtiņa Lutera biogrāfijas datiem, kas saistīti ar Erfurtes augustīniešu klosteri. „Kā lai iegūstu Dieva žēlsirdību?” šis jautājums visvairāk nodarbināja Lutera prātu. Tas caurvija viņa teoloģiskās studijas un atradās viņa iekšējās cīņas centrā. Pāvests atzīmēja, ka Luteram teoloģija nebija akadēmisks jautājums, bet iekšējā cīņa pašam ar sevi, vēlāk tā kļuva par cīņu attiecībā uz Dievu un cīņu ar pašu Dievu.

„Kā sasniegt Dieva žēlsirdību?” Kuru gan šodien nodarbina šāds jautājums, tai skaitā, kristiešu vidū? Pāvests teica, ka vairums cilvēku šodien uzskata, ka Dievu neinteresē mūsu grēki un mūsu tikumi. Viņš zina, ka visi esam tikai miesa. Ja šodien kāds tic pēcnāves dzīvei un Dieva tiesai, tad iedomājas, ka Dievam ir jābūt dāsnam savā žēlsirdībā un ka Viņš neievēros mūsu nelielos trūkumus. Taču vai mūsu trūkumi patiešām ir tik mazi? Vai pasaule netiek izpostīta tāpēc, ka gan varenie, gan arī mazie domā tikai par sevi?

Benedikts XVI norādīja, ka ļaunums zaudētu savu spēku, ja cilvēki patiešām liktu Dievu savas dzīves centrā. Mārtiņa Lutera jautājumam: „Kāda ir Dieva nostāja pret mani, kā es izskatos Dieva priekšā?” ir jākļūst arī par mūsu jautājumu.

Vēršoties pie Vācijas Evaņģēliskās Baznīcas pārstāvjiem, pāvests teica, ka ekumenismā vissvarīgāk ir, lai sekularizācijas spiediena rezultātā nepazaudētu to, kas kristiešiem ir kopīgs. Pēdējo gadu desmitu ekumeniskais progress slēpjas kopējā kristīgā etosa apliecināšanā pasaulei. Taču pastāv risks to pazaudēt. Pāvests šai ziņā pieskārās diviem aspektiem. Viņš atgādināja, ka pēdējā laikā kristietības ģeogrāfija ir dziļi mainījusies un turpina mainīties. Iepretim jaunai kristietības formai, kas izplatās ar milzīgu misionāro dinamismu, kura formas dažreiz rada satraukumu un bažas, vēsturiskās konfesijas bieži vien jūtas apmulsušas. Tā ir kristietība, kurai trūkst institucionālās piesātinātības, kurai ir niecīga racionālā bagāža un vēl mazāka dogmatiskā bagāža, kā arī maz stabilitātes. Šis fenomens liek uzdot jautājumu: ko pozitīvu, vai negatīvu var teikt šī kristietības forma tradicionālajām konfesijām? „Katrā ziņā, tā liek pārdomāt par to, kas joprojām ir vērtīgs un kas ir jāmaina,” teica pāvests.

Taču daudz dziļāks un neatliekamāks ir otrs izaicinājums. Runa ir par sekularizētās pasaules kontekstu, kurā ir jāliecina par mūsu ticību. Dieva trūkums mūsu sabiedrībā kļūst aizvien smagāks, Viņa Atklāsmes vēsture, šķiet, ir novietota kaut kur pagātnē un aizvien vairāk mūs no tās attālina. Pāvests rosināja jaunā veidā dzīvot saskaņā ar ticību, lai tā varētu piederēt tagadnei. Tas ir ekumenisma centrālais jautājums. Tāpēc viņš aicināja konfesijas savstarpēji palīdzēt, lai ticētu aizvien dziļākā un dzīvākā veidā. „Kristietību neizglābs kaut kādas taktikas, bet gan ticība, saskaņā ar kuru tiek dzīvots jaunā veidā, caur kuru Kristus, un kopā ar Viņu Dzīvais Dievs ienāk šai pasaulē,” teica Benedikts XVI.

I. Šteinerte/VR