Benedikts XVI Bundestāgā: "Atšķirt labo no ļaunā un noteikt patiesās tiesības!"
22. septembra pēcpusdienā pāvests ieradās Reihstāga pilī – Vācijas parlamenta Bundestāga
mītnē. Sveicot Bundestāga locekļus, Benedikts XVI izteica prieku, ka viņš var runāt
savas dzimtenes parlamentā un pastāstīja, ka regulāri seko līdzi tās notikumiem. Taču,
saskaņā ar uzaicinājumu, savu uzrunu viņš teica kā pāvests, kā Romas bīskaps, kurš
nes atbildību par visu katolisko kopienu pasaulē.
Savas pārdomas Benedikts
XVI uzsāka ar tiesību pamatiem, kas izteikti Pirmajā Ķēniņu grāmatā. Jaunais ķēniņš
Zālamans lūdz Dievam, lai tas viņam piešķir gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu nostiprināt
taisnību savā tautā un prastu atšķirt labo no ļaunā (Sal. 1 Ķēn 3,9). Līdz
ar to Svētie Raksti norāda, kas ir svarīgākais politiķim. Viņa darba mērķim nav jābūt
ne panākumiem, ne vēl jo mazāk – materiālajam guvumam. „Politikai ir jākļūst par taisnības
meklējumiem un tādējādi jārada apstākļi mieram,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka
politiķis, protams, meklēs panākumus, kas paši par sevi paver efektīvas politiskās
darbības iespēju. Taču panākumi ir jāpakļauj taisnības kritērijam, gribai īstenot
tiesības, kā arī tiesību saprātīgumam. Panākumi var kļūt arī par kārdinājumu un pamudināt
uz tiesību pārkāpumiem un taisnības sagrāvi.
„Ja nebūs tiesību – tad ar ko
valsts atšķirsies no lielas noziedznieku bandas?” kādreiz jautāja svētais Augustīns.
Pāvests atgādināja, ka vācieši ir pieredzējuši, ko nozīmē varas atšķiršana no tiesībām,
kad valsts bija kļuvusi par organizētu noziedznieku bandu, kas apdraudēja visu pasauli.
Tāpēc „kalpot tiesībām un cīnīties pret netaisnības kundzību ir un paliek politiķa
galvenais uzdevums,” norādīja Benedikts XVI. Viņš uzsvēra, ka īpaši svarīgs tas ir
šai vēsturiskajā brīdī, kad cilvēks ir ieguvis agrāk neiedomājamu varu, ar kuru var
sagraut visu pasauli un manipulēt pats ar sevi.
Turpinot uzrunu par tiesību
tematu, pāvests akcentēja, ka tad, kad uz spēles tiek likta cilvēka cieņa, ar mažoritāro,
jeb vairākuma principu vien nepietiek. Katram cilvēkam, kurš nes atbildību, ir pašam
jāmeklē savas darbības kritēriji. Kā pazīt to, kas ir taisnīgs? Vēsturē juridiskā
kārtība gandrīz vienmēr tika noteikta reliģiskā veidā – pamatojoties uz Dievu, tika
lemts par to, kas ir taisnīgs cilvēkiem. Taču, pretēji citām lielajām reliģijām, kristietība
nekad nav uzspiedusi valstij un sabiedrībai juridisko kārtību, kas izriet no Atklāsmes.
Kristietība par tiesību patiesajiem avotiem ir uzskatījusi dabu un prātu.
Diemžēl,
ideja par dabisko likumu šodien tiek uztverta vienīgi kā katoliskā doktrīna, par kuru
ārpus katoliskās vides nebūtu vērts diskutēt, pat kaunoties to pieminēt. Kā radusies
šī situācija? Šī uzskata pamats slēpjas pozitīvisma uztverē par dabu un prātu. Pozitīvisti
dabu uztver vienīgi funkcionālā veidā, atmetot jebkādu dabas saistību ar etosu un
tiesībām. Tas pats viņu skatījumā attiecas arī uz prātu. Tas, kas nav izmērāms, neietilpst
prāta jomā. Tāpēc arī etoss un reliģija tiek izstumti ārpus prāta robežām. Pāvests
norādīja, ka tā ir dramatiska situācija, par kuru sabiedrībā ir nepieciešama diskusija,
un viņa uzrunas mērķis ir aicināt uz šo diskusiju.
Benedikts XVI atzina, ka
pozitīvistu jēdziens par dabu un prātu, viņu pasaules skatījums, ir vērtīga cilvēcisko
zināšanu daļa, kuru nevar noliegt. Taču savā kopumā tā nav kultūra, kas atbilst un
ir pietiekama zināšanām par cilvēku visā viņa veselumā un plašumā. Tur, kur pozitīvisms
uzskata sevi par vienīgo pietiekamo kultūru, izstumjot visas pārējās kultūras realitātes
subkultūru līmenī, tas noniecina cilvēku un apdraud viņa cilvēcību. Pāvests savu sacīto
visvairāk attiecināja uz Eiropu, kur notiek centieni atzīt tikai un vienīgi pozitīvismu
kā kopējo kultūru un kopējo tiesību pamatu, atstumjot citas mūsu kultūras vērtības
un samazinot tās līdz subkultūras statusam. Tādā veidā Eiropa citu pasaules kultūru
priekšā tiek pozicionēta kā kontinents, kuram trūkst savas kultūras. Tas paver ceļu
ekstrēmisma un radikālisma izpausmēm.
Pozitīvisma skatījumu, kurš nespēj uztvert
neko citu ārpus tā, kas ir funkcionāls, pāvests salīdzināja ar cementa celtnēm bez
logiem, kurās klimatu un gaismu radām sev paši, un vairs nevēlamies šīs abas lietas
saņemt no plašās Dieva pasaules. „Ir jāizveido un jātver logi, lai no jauna redzētu
pasaules plašumus, debesis un zemi, un iemācītos to visu izmantot pareizā veidā,”
aicināja Benedikts XVI.
Kā to īstenot? Kā atrast ieeju plašumos? Kā prāts no
jauna var atrast savu lielumu, neiekrītot iracionālajā? Kā daba no jauna var parādīties
visā savā patiesajā dziļumā, ar savām prasībām un saviem norādījumiem? Pāvests atsauca
atmiņā nesenās politiskās vēstures procesu, cerot, ka viņš netiks pārprasts. Ekoloģiskās
kustības rašanās Vācijas politikā sākot ar 70. gadiem, ir un paliek sauciens, kurš
slāpst pēc svaiga gaisa, sauciens, kuru nevar ignorēt. „Jauni cilvēki saskatīja, ka
mūsu attiecībās ar dabu kaut kas nav kārtībā, ka zemei pašai piemīt sava cieņa un
ka cilvēkiem ir jāseko tās norādījumiem,” teica Benedikts XVI. Viņš turpināja: „Ja
mūsu attiecībās ar realitāti kaut kas nav kārtībā, tad visiem ir jāpārdomā par mūsu
kultūras pamatiem.”
Svētais tēvs akcentēja: „Pastāv arī cilvēka ekoloģija.
Arī cilvēkam piemīt daba, kas ir jārespektē un kuru nedrīkst manipulēt pēc iegribām.
Cilvēks nerada pats sevi. Viņš ir ne tikai gars un griba, bet arī daba, un viņa griba
ir taisnīga, ja viņš klausa savu dabu, ciena to un pieņem sevi tādu, kāds viņš ir
– tādu, kurš pats sevi nav radījis. Tikai tā un vienīgi tā īstenojas īstā cilvēka
brīvība!”
„Vai objektīvais prāts, kas izpaužas dabā, neprasa arī radošo prātu
– Creator Spiritus?” jautāja Benedikts XVI. Viņš teica, ka šai ziņā liels palīgs
ir Eiropas kultūras mantojums. Cilvēku tiesības, visu cilvēku vienlīdzība likuma priekšā,
katra cilvēka neaizskaramā cieņa un atbildība par savu rīcību ir attīstījušās uz pārliecības
par Dieva Radītāja eksistenci. „Šīs zināšanas veido mūsu kultūras atmiņu,” teica pāvests.
„Ignorēt tās, vai uzskatīt par piederošām vienīgi pagātnei, ir tas pats, kas amputēt
mūsu kultūru visā tās kopumā. Eiropas kultūra ir dzimusi tikšanās brīdī starp Jeruzalemi,
Atēnām un Romu. Tā ir dzimusi no ticības Izraeļa Dievam, no grieķu filozofiskā prāta
un no Romas juridiskās domas. Šī trīskāršā tikšanās veido Eiropas identitāti. Apzinoties
cilvēka atbildību Dieva priekšā un atzīstot katra cilvēka neaizskaramo cieņu, šī tikšanās
nosprauda tiesību kritērijus, kurus aizstāvēt šai vēsturiskajā brīdī ir mūsu uzdevums.”
Noslēdzot
uzrunu, Benedikts XVI teica, ka arī šodien nevaram neilgoties pēc sirdsprāta – pēc
spējas atšķirt labo no ļaunā, un tādējādi noteikt patiesās tiesības, kalpot taisnībai
un mieram.