2011-09-22 18:56:03

Benedikts XVI Bundestāgā: "Atšķirt labo no ļaunā un noteikt patiesās tiesības!"


22. septembra pēcpusdienā pāvests ieradās Reihstāga pilī – Vācijas parlamenta Bundestāga mītnē. Sveicot Bundestāga locekļus, Benedikts XVI izteica prieku, ka viņš var runāt savas dzimtenes parlamentā un pastāstīja, ka regulāri seko līdzi tās notikumiem. Taču, saskaņā ar uzaicinājumu, savu uzrunu viņš teica kā pāvests, kā Romas bīskaps, kurš nes atbildību par visu katolisko kopienu pasaulē.

Savas pārdomas Benedikts XVI uzsāka ar tiesību pamatiem, kas izteikti Pirmajā Ķēniņu grāmatā. Jaunais ķēniņš Zālamans lūdz Dievam, lai tas viņam piešķir gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu nostiprināt taisnību savā tautā un prastu atšķirt labo no ļaunā (Sal. 1 Ķēn 3,9). Līdz ar to Svētie Raksti norāda, kas ir svarīgākais politiķim. Viņa darba mērķim nav jābūt ne panākumiem, ne vēl jo mazāk – materiālajam guvumam. „Politikai ir jākļūst par taisnības meklējumiem un tādējādi jārada apstākļi mieram,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka politiķis, protams, meklēs panākumus, kas paši par sevi paver efektīvas politiskās darbības iespēju. Taču panākumi ir jāpakļauj taisnības kritērijam, gribai īstenot tiesības, kā arī tiesību saprātīgumam. Panākumi var kļūt arī par kārdinājumu un pamudināt uz tiesību pārkāpumiem un taisnības sagrāvi.

„Ja nebūs tiesību – tad ar ko valsts atšķirsies no lielas noziedznieku bandas?” kādreiz jautāja svētais Augustīns. Pāvests atgādināja, ka vācieši ir pieredzējuši, ko nozīmē varas atšķiršana no tiesībām, kad valsts bija kļuvusi par organizētu noziedznieku bandu, kas apdraudēja visu pasauli. Tāpēc „kalpot tiesībām un cīnīties pret netaisnības kundzību ir un paliek politiķa galvenais uzdevums,” norādīja Benedikts XVI. Viņš uzsvēra, ka īpaši svarīgs tas ir šai vēsturiskajā brīdī, kad cilvēks ir ieguvis agrāk neiedomājamu varu, ar kuru var sagraut visu pasauli un manipulēt pats ar sevi.

Turpinot uzrunu par tiesību tematu, pāvests akcentēja, ka tad, kad uz spēles tiek likta cilvēka cieņa, ar mažoritāro, jeb vairākuma principu vien nepietiek. Katram cilvēkam, kurš nes atbildību, ir pašam jāmeklē savas darbības kritēriji. Kā pazīt to, kas ir taisnīgs? Vēsturē juridiskā kārtība gandrīz vienmēr tika noteikta reliģiskā veidā – pamatojoties uz Dievu, tika lemts par to, kas ir taisnīgs cilvēkiem. Taču, pretēji citām lielajām reliģijām, kristietība nekad nav uzspiedusi valstij un sabiedrībai juridisko kārtību, kas izriet no Atklāsmes. Kristietība par tiesību patiesajiem avotiem ir uzskatījusi dabu un prātu.

Diemžēl, ideja par dabisko likumu šodien tiek uztverta vienīgi kā katoliskā doktrīna, par kuru ārpus katoliskās vides nebūtu vērts diskutēt, pat kaunoties to pieminēt. Kā radusies šī situācija? Šī uzskata pamats slēpjas pozitīvisma uztverē par dabu un prātu. Pozitīvisti dabu uztver vienīgi funkcionālā veidā, atmetot jebkādu dabas saistību ar etosu un tiesībām. Tas pats viņu skatījumā attiecas arī uz prātu. Tas, kas nav izmērāms, neietilpst prāta jomā. Tāpēc arī etoss un reliģija tiek izstumti ārpus prāta robežām. Pāvests norādīja, ka tā ir dramatiska situācija, par kuru sabiedrībā ir nepieciešama diskusija, un viņa uzrunas mērķis ir aicināt uz šo diskusiju.

Benedikts XVI atzina, ka pozitīvistu jēdziens par dabu un prātu, viņu pasaules skatījums, ir vērtīga cilvēcisko zināšanu daļa, kuru nevar noliegt. Taču savā kopumā tā nav kultūra, kas atbilst un ir pietiekama zināšanām par cilvēku visā viņa veselumā un plašumā. Tur, kur pozitīvisms uzskata sevi par vienīgo pietiekamo kultūru, izstumjot visas pārējās kultūras realitātes subkultūru līmenī, tas noniecina cilvēku un apdraud viņa cilvēcību. Pāvests savu sacīto visvairāk attiecināja uz Eiropu, kur notiek centieni atzīt tikai un vienīgi pozitīvismu kā kopējo kultūru un kopējo tiesību pamatu, atstumjot citas mūsu kultūras vērtības un samazinot tās līdz subkultūras statusam. Tādā veidā Eiropa citu pasaules kultūru priekšā tiek pozicionēta kā kontinents, kuram trūkst savas kultūras. Tas paver ceļu ekstrēmisma un radikālisma izpausmēm.

Pozitīvisma skatījumu, kurš nespēj uztvert neko citu ārpus tā, kas ir funkcionāls, pāvests salīdzināja ar cementa celtnēm bez logiem, kurās klimatu un gaismu radām sev paši, un vairs nevēlamies šīs abas lietas saņemt no plašās Dieva pasaules. „Ir jāizveido un jātver logi, lai no jauna redzētu pasaules plašumus, debesis un zemi, un iemācītos to visu izmantot pareizā veidā,” aicināja Benedikts XVI.

Kā to īstenot? Kā atrast ieeju plašumos? Kā prāts no jauna var atrast savu lielumu, neiekrītot iracionālajā? Kā daba no jauna var parādīties visā savā patiesajā dziļumā, ar savām prasībām un saviem norādījumiem? Pāvests atsauca atmiņā nesenās politiskās vēstures procesu, cerot, ka viņš netiks pārprasts. Ekoloģiskās kustības rašanās Vācijas politikā sākot ar 70. gadiem, ir un paliek sauciens, kurš slāpst pēc svaiga gaisa, sauciens, kuru nevar ignorēt. „Jauni cilvēki saskatīja, ka mūsu attiecībās ar dabu kaut kas nav kārtībā, ka zemei pašai piemīt sava cieņa un ka cilvēkiem ir jāseko tās norādījumiem,” teica Benedikts XVI. Viņš turpināja: „Ja mūsu attiecībās ar realitāti kaut kas nav kārtībā, tad visiem ir jāpārdomā par mūsu kultūras pamatiem.”

Svētais tēvs akcentēja: „Pastāv arī cilvēka ekoloģija. Arī cilvēkam piemīt daba, kas ir jārespektē un kuru nedrīkst manipulēt pēc iegribām. Cilvēks nerada pats sevi. Viņš ir ne tikai gars un griba, bet arī daba, un viņa griba ir taisnīga, ja viņš klausa savu dabu, ciena to un pieņem sevi tādu, kāds viņš ir – tādu, kurš pats sevi nav radījis. Tikai tā un vienīgi tā īstenojas īstā cilvēka brīvība!”

„Vai objektīvais prāts, kas izpaužas dabā, neprasa arī radošo prātu – Creator Spiritus?” jautāja Benedikts XVI. Viņš teica, ka šai ziņā liels palīgs ir Eiropas kultūras mantojums. Cilvēku tiesības, visu cilvēku vienlīdzība likuma priekšā, katra cilvēka neaizskaramā cieņa un atbildība par savu rīcību ir attīstījušās uz pārliecības par Dieva Radītāja eksistenci. „Šīs zināšanas veido mūsu kultūras atmiņu,” teica pāvests. „Ignorēt tās, vai uzskatīt par piederošām vienīgi pagātnei, ir tas pats, kas amputēt mūsu kultūru visā tās kopumā. Eiropas kultūra ir dzimusi tikšanās brīdī starp Jeruzalemi, Atēnām un Romu. Tā ir dzimusi no ticības Izraeļa Dievam, no grieķu filozofiskā prāta un no Romas juridiskās domas. Šī trīskāršā tikšanās veido Eiropas identitāti. Apzinoties cilvēka atbildību Dieva priekšā un atzīstot katra cilvēka neaizskaramo cieņu, šī tikšanās nosprauda tiesību kritērijus, kurus aizstāvēt šai vēsturiskajā brīdī ir mūsu uzdevums.”

Noslēdzot uzrunu, Benedikts XVI teica, ka arī šodien nevaram neilgoties pēc sirdsprāta – pēc spējas atšķirt labo no ļaunā, un tādējādi noteikt patiesās tiesības, kalpot taisnībai un mieram.

I. Šteinerte/VR







All the contents on this site are copyrighted ©.