Benedikts XVI Ankonā: Euharistija – mīlestības un taisnības avots

Euharistija izmaina mūsu dzīvi, un autentiska euharistiskā dievbījība var veidot brālīgu sabiedrību. Ar šādu Benedikta XVI vēstījumu svētdien noslēdzās 25. nacionālais Euharistijas kongress, kas no 4. līdz 11. septembrim notika Ankonā. Šajā Adrijas jūras piekrastes pilsētā blakus moderniem rūpniecības uzņēmumiem atrodas seno laiku vēsturiskie pieminekļi. Ankona dibināta piektajā gadsimtā pirms Kristus. Pateicoties savam dabiskajam novietojumam, pilsēta ātri kļuva par svarīgu stratēģijas punktu, kas veicināja tās strauju attīstību. No tālienes var redzēt romāņu stila katedrāli, kas veltīta svētajam Siriakam, Jeruzalemes moceklim.

Šodien ostas pilsēta pārdzīvo daudzas sociālas problēmas, kādas rada bezdarbs un ekonomiskā krīze. 11. septembra priekšpusdienā Ankonas kuģu būvētavas laukumā notika liturģiskās svinības. Pāvesta vadītajā 25. nacionālā Euharistijas kongresa noslēguma svētajā Misē piedalījās daudzi kardināli, bīskapi un priesteri, kā arī vairāk nekā 100 tūkstoši ticīgo. Euharistijas svinības bija Svētā tēva pastorālās vizītes Ankonā galvenais punkts. Homīlijā pāvests atgādināja, ka esam aicināti veikt ceļu uz ticības briedumu.

Benediktu XVI apsveica Itālijas Bīskapu konferences prezidents kardināls Andželo Baņjasko. Uzrunā Dženovas arhibīskaps norādīja uz ticīgo kopienas euharistisko aspektu. Pieņemta un ar prieku izdzīvota Euharistija stiprina ticību, ko sekularizētā pasaule uzskata tikai par privātu lietu – teica kardināls Baņjasko. Jo stiprāka būs mūsu saikne ar Euharistijā klātesošo Jēzu, jo dziļāk spēsim izdzīvot savu dzīvi un pieņemt to kā dāvanu.

Benedikts XVI atzina, ka šodien ticēt nav viegli. Kristus laikabiedri, tostarp arī apustuļi un tie, kuri kļuva par maizes brīnumainās pavairošanas aculieciniekiem, sacīja, ka Pestītāja vārdi ir grūti, un tikai retais spēj Viņam sekot. Tomēr bez atvērtības Dievam un Viņa žēlastības pieņemšanas nevaram kļūt patiesi brīvi un spējīgi kalpot saviem brāļiem, teica Benedikts XVI.

"«Grūta ir šī runa!» Jā, tā ir grūta, jo cilvēks bieži padodas ilūzijām, domājot, ka ir spējīgs «pārvērst akmeņus maizē», – sacīja Svētais tēvs. – Dažu ideoloģiju piekritēji, atmetot Dievu vai arī nobīdot Viņu līdz privātajai sfērai, uzskata, ka veidot sabiedrisko dzīvi var tikai ar varas un ekonomikas mehānismu starpniecību. Taču vēsture skaidri parāda, ka mēģinājumi panākt mieru un nodrošināt materiālo labklājību bez Dieva un Viņa Atklāsmes maizes vietā ir kļuvuši par akmeņiem. Dārgie brāļi un māsas, maize ir «cilvēka roku darba auglis». Šajā patiesībā slēpjas liela atbildība, kāda ir uzticēta mūsu rokām un mūsu prātam. Taču maize ir arī «zemes auglis», kas no augšas saņem sauli un lietu. Tā ir dāvana, ko mēs ikdienas lūdzam un saņemam. Tā palīdz mums atbrīvoties no lepnības un ar paļāvību saukt: «Tēvs… mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.»"

Uzrunas turpinājumā pāvests skaidroja, ka cilvēks pats ar saviem spēkiem nespēj padarīt dzīvi labāku. Kristus upurē sevi, kļūstot par barību mūsu ceļā uz mūžīgo dzīvi. Euharistija veido Baznīcu, darot Baznīcu par Euharistiju. Kristietis nevar apmierināties tikai ar Euharistijas svinēšanu, viņam ir jākļūst par Euharistiju kopā ar Jēzu. Svētais tēvs uzsvēra, ka komūnija sagrauj individuālisma mūri, vieno mūs ar krustā piesisto un augšāmcelto Kristu, stiprina mūsu ticību un attiecības ar brāļiem caur vienotības noslēpumu – Baznīcu, kur viena Maize apvieno daudzus tās locekļus. Pāvests pasvītroja, ka Baznīcas vēsture ir daudzu svētu cilvēku vēsture. Viņi ar savu dzīvi apliecināja, ka euharistiskā komūnija mudina būt atbildīgiem par kopienas dzīvi, veicinot sabiedrības attīstību, kas centrā noliek cilvēku, īpaši nabadzīgu, slimu un vientuļu.

"Stiprināties Kristū" – lūk, tāds ir patiesais ceļš, lai nekļūtu vienaldzīgi pret savu brāļu vajadzībām – uzrunas noslēgumā teica pāvests. – Kas spēj nomesties ceļos Vissvētākā Sakramenta priekšā un ar tīru sirdi pieņemt Kristus Miesu, tas savā ikdienas dzīvē nevar palikt vienaldzīgs pret netaisnību. Tāds cilvēks spēj uzklausīt citus, lauzt maizi ar tiem, kuriem tās pietrūkst, dot ūdeni izslāpušajiem, apģērbt kailos, apmeklēt slimniekus un ieslodzītos. Viņš spēj saskatīt Kungu katrā cilvēkā. Euharistiskā dievbījība ir kā laba "pretinde" individuālismam un egoismam, kas bieži raksturo mūsu ikdienas dzīvi.

Svētā Mise Ankonā noslēdzās ar mariānisko lūgšanu “Kunga eņģelis”. Apcerē pāvests norādīja uz Vissvētākās Jaunavas Marijas ciešo saikni ar Euharistijas noslēpumu. Pateicoties Marijas “fiat”, Vārds tapa Miesa un dzīvoja starp mums – sacīja Benedikts XVI. Kontemplējot Iemiesošanās noslēpumu, garā pārcelsimies uz Loreto svētnīcu. Šī zeme ir Marijas garīgās klātbūtnes apgaismota. Loreto Dievmātes aizbildniecībai novēlu Ankonas pilsētu, arhidiecēzi, Markes reģionu un visu Itāliju. Ceru, ka itāliešu tauta spēs saglabāt dzīvu ticību Euharistijas noslēpumam, kas katrā pilsētā un ciematā, sākot no Alpu kalniem līdz pat Sicīlijai, dara klātesošu augšāmcelto Kristu – cerības avotu, no kura smeļam savā ikdienas dzīvē, īpaši grūtos un traģiskos brīžos – sacīja pāvests.

S. Krivteža / VR