Benedikts XVI: "Arī šodien ir vērts uzticēties Dievam"
Neskatoties uz briesmām un atrašanos pat viskarstākās cīņas laukā, cilvēks, kurš lūdzas,
var būt pilnīgi mierīgs – sacīja Benedikts XVI trešdienas vispārējās audiences laikā.
Viņš pasvītroja, ka Dievs vienmēr ir līdzās, uzklausa mūs, sniedz atbildi un glābj.
Galvenais nosacījums, lai mēs lūgtos ar ticību. Šādā stingrajā pārliecībā ticīgo ieved
psalmi. Katehēžu cikla par lūgšanu ietvarā pāvests šodien pievērsās 3. psalmam. Tajā
izskan lūdzēja vaimanas un saucieni pēc palīdzības, ko caurauž dziļa paļāvība uz Kungu.
Raksturojot psalmus kopumā, Svētais tēvs atgādināja, ka tie ir visizcilākā „lūgšanu
grāmata”.
Pēc vasaras pārtraukuma, vispārējā audience šodien notika Svētā
Pētera laukumā. Runājot par 3. psalmu, Benedikts XVI paskaidroja, ka jūdu tradīcija
to piedēvē karalim Dāvidam, kad viņš bēga no sava dēla Absaloma. Tas bija Dāvida dzīvē
viens no dramatiskākajiem un sāpīgākajiem notikumiem. Absaloms uzurpē karaļa troni.
Pēdējais ir spiests pamest Jeruzalemi, lai glābtu savu dzīvību. Psalms sākas ar Kunga
piesaukšanu: „Kungs, cik daudz man pretinieku! Cik daudz tādu, kas ceļas pret mani.
Daudzi saka par manu dzīvi: Tai pestīšanas nav Dievā!” (Ps 3, 2-3). Pāvests norādīja,
ka šajā fragmentā izteiktajos psalmista saucienos katrs cilvēks var saskatīt gan sāpes,
gan rūgtumu, gan arī reizē paļāvību uz Dievu.
Psalmā vairākkārt parādās vārds
„daudz”. Uz ienaidnieku lielo skaitu liktais uzsvars izsaka to, ka lūdzējs apzinās
savu pretinieku pārspēku un absolūtu nepieciešamību pēc palīdzības – skaidroja Svētais
tēvs. Ienaidnieku ir daudz, bet viņš ir viens pats. Tomēr pirmais vārds, ko psalmists
lieto, ir „Kungs”. Viņš sāk ar saucienu pēc Kunga palīdzības. Lūdzējs nekrīt mazdūšībā.
Viņš vēršas pie Dieva, uztur ar Dievu ciešas attiecības. Taču ienaidnieki mēģina salauzt
pat šo saikni un iedragāt viņa ticību. Tie cenšas iestāstīt, ka pat pats Kungs nespēj
viņu glābt. Šajā sakarā Benedikts XVI norādīja uz lielāko kārdinājumu, kādam mēs nereti
esam pakļauti, proti, kārdinājumam pazaudēt ticību, pazaudēt paļāvību un uzticēšanos
Dievam, ticību tam, ka Viņš ir mums nemitīgi līdzās. Tomēr taisnīgais uzvar arī pēdējo
pārbaudījumu. Viņš paliek stiprs ticībā, ir droši pārliecināts par patiesību un pilnībā
paļaujas uz Dievu, tādējādi atrodot Dzīvību un Patiesību. Uzrunājot audiences dalībniekus,
Svētais tēvs mudināja ticīgos stingri pretoties šādam kārdinājumam. Viņš apliecināja,
ka tādā veidā tie atradīs Dievu un Dzīvību.
„Bet Tu, Kungs, esi mans vairogs,
kas mani sargā, Tu esi mans gods un tas, kas turi augšā manu galvu. Skaļā balsī es
piesaucu Kungu, un Viņš atsaucās man no sava svētā kalna” (Ps 3, 4-5). Komentējot
šīs rindas, Benedikts XVI norādīja, ka psalmists ienaidnieku uzbrukumiem atbild ar
ticību. Viņš piesauc Dievu, griežas pie Viņa, sakot „Kungs”, pēc tam pat uzrunā Viņu
uz „tu”. Pāvests atgādināja, ka cilvēks, kurš tic uz Dievu, ir drošs, ka Dievs ir
viņa draugs, stiprāks par visiem pretiniekiem. Kungs dzird apspiestā saucienu un atbild
no sava svētā kalna. Bailēs, briesmās un sāpēs cilvēks kliedz, viņš lūdz palīdzību,
un Dievs atbild.
Benedikts XVI paskaidroja, ka šeit satiekas cilvēka sauciens
un Dieva atbilde, un ka šī satikšanās ir „lūgšanas dialektika”. Tieši šeit atrodam
atslēgu, kas ļauj izprast visu pestīšanas vēsturi. Sauciens nozīmē to, ka ir vajadzīga
palīdzība. Tā ir paļāvības uz otru zīme. Tas ir ticības žests. Svarīgi, lai savā lūgšanā
mēs ticētu Dieva klātbūtnei, būtu par to droši, lai mēs dzīvotu ar pārliecību, ka
Kungs ir klātesošs mūsu dzīvē un sniedz savu palīdzību – atgādināja pāvests. Šī klātbūtne
ir neredzama, tomēr tā ir patiesa un spēcīga.
Katehēzes noslēgumā Svētais
tēvs vēlreiz uzsvēra, ka Dievs ir vienmēr klātesošs – arī visās mūsu grūtībās, problēmās
un tumsā. Vienīgi nepieciešams prast saskatīt Viņa klātbūtni un staigāt Viņa ceļus
– tā kā to darīja pats Jēzus, kurš paklausot sava Tēva gribai, labprātīgi pieņēma
nāvi mūsu pestīšanas labā. „Lai Kungs dāvā mums ticību, lai nāk palīgā mūsu vājumā
un dara mūs spējīgus ticēt. Lai viņš dod mums spēku lūgties ikvienā nemiera un baiļu
brīdī, sāpīgajās šaubu naktīs vai garajās ciešanu dienās. Lai mēs spējam uz Viņu pilnībā
paļauties”, novēlēja Benedikts XVI.