Norvēģija: viss atkarīgs no tā, cik stipru savu nākotni vēlēsies celt paši cilvēki

29. jūlijā Norvēģija zemes klēpī guldīja jauniešus, kas krita par upuriem Andresa Bēringa-Breivīka vardarbībai. Bēru ceremonijā piedalījās arī premjerministrs Jenss Stoltenbergs un citi valdības pārstāvji. Tikmēr Norvēģijas sabiedrībā nerimstas debates par to, vai noziedznieks rīkojās viens, vai viņu ir atbalstījušas citas personas, vai grupas. Tāpat daudz tiek diskutēts par tādiem jautājumiem, kā multikulturālisms, ksenofobija un rasisms. Lai vairāk iepazītos ar realitāti uz vietas, Vatikāna radio sazinājās ar Fokolāru kustības locekli Helgu Koineggu no Oslo. Viņa pastāstīja, ka kopš slaktiņa dienas, 22. jūlija, Norvēģijā ir vērojamas lielas izmaiņas. Oslo, piemēram, dzīvo musulmaņu kopienas, ar kurām veikt dialogu ir bijis ļoti grūti. Nav trūcis arī pret ārzemniekiem noskaņotu politiķu. Taču tagad, pēc Koineggas stāstītā, gan vieni, gan otri ir gatavi mainīt savu attieksmi un sākt jaunu dialogu.

„Norvēģija ir demokrātiska un mierīga zeme,” saka Katoliskās Baznīcas pārstāve. „Šeit vienmēr ir valdījusi mierīga sadzīve, taču cilvēki nav centušies iepazīt cits citu. Toties, pēc 22. jūlija, starp visiem, šķiet, ir dzimušas brālības jūtas. Šķiet, ka nepastāv vairs kristieši un musulmaņi, norvēģi un ārzemnieki. Visi esam kļuvuši kā viena tauta.”

Jautāta, kā šo neprāta un naida žestu, kādu izrādīja Andress Bērings-Breivīks, izskaidro Norvēģijas pilsoņi, Helga Koinegga stāsta, ka pagaidām jebkāda izskaidrojuma vēl trūkst, cilvēki joprojām jūtas šokēti, un notikušais vēl glabājas pārāk svaigā atmiņā. Taču sabiedrība domā, ka pastrādātā noziedzība tomēr ir viena atsevišķa cilvēka, nevis kādas cilvēku grupas rīcība. To ir paveikusi persona, kas ir ietekmējusies no ideoloģijas, un tas nebūt nav atkarīgs no tā, kādai reliģijai šī persona pieder.

Helga Koinegga pastāstīja arī, ka piektdien Norvēģijas princis Haralds ir apmeklējis mošeju, lai aprunātos ar islāmticīgajiem, jo arī uz Utvejas salas uzbrukuma brīdī ir bijuši musulmaņu jaunieši.

Tātad, sāpes un sēras šoreiz ir kalpojušas arī par vienojošu elementu. Pastrādātās slepkavības paradoksālā veidā ir likušas apliecināt labāko, kas mīt cilvēkos – spēju atzīt otru cilvēku par brāli. Kāds jaunietis šais dienās ir teicis: „Ja cilvēks, būdams viens pats, tik lielā mērā ir spējis ienīst, tad cik lielā mērā mēs, būdami visi kopā, esam spējīgi mīlēt?” Kāds cits jaunietis, savukārt, atzinis, ka Norvēģijas nākotne tiek celta tagad, soli, pa solim. Viss atkarīgs no tā, cik lielu un stipru paši cilvēki to vēlēsies celt.

I. Šteinerte/VR