Lielbritānija: konference par situāciju Svētajā Zemē

Londonā, Lambetas pilī, notika divu dienu starptautiska konference par kristiešu situāciju Svētajā Zemē. 19. jūlijā tās dalībniekus uzrunāja Pontifikālās Starpreliģiju dialoga padomes prezidents, kardināls Žans Luī Torāns. Īpašu uzmanību viņš vērsa uz sienu, kas uzbūvēta starp ebreju un palestīniešu teritorijām. „Siena var pasargāt, taču tā šķeļ un liek attīstīties neziņai un aizdomām,” teica kardināls. Viņš norādīja, ka kristieši, būdami Tā mācekļi, kurš sagrāva ienaida mūrus (sal. Ef 2,14), ir aicināti sniegt ieguldījumu harmonijas un dialoga labā, to skaitā arī starp izraēliešu un palestīniešu tautām. Diemžēl, kristiešu situāciju Svētajā Zemē, tāpat kā citās Tuvo Austrumu zemēs, iezīmē nedrošība. Nevar aizmirst, ka politisko notikumu attīstība aizvadīto 50 gadu laikā ir novājinājusi kristiešu klātbūtni un ietekmi sabiedriskajos procesos. Daudzas kristiešu ģimenes ir devušās emigrācijā.

Kardināls Torāns aicināja nepieļaut, ka Svētā Zeme kļūst vienīgi par arheoloģisko izrakumu vietu, kuru apmeklēt tāpat kā Kolizeju Romā. Viņš teica: „Mums, kristiešiem, Svētā Zeme ir Dieva atklāsmes zeme, vieta, kur dzīvoja, nomira un augšāmcēlās Jēzus. Mēs nevaram pieļaut domu, ka Betlēme, vai Svētais Kaps varētu kļūt par muzejiem ar ieejas biļetēm un gidiem, kas stāsta par skaistām leģendām. Mums svētvietas un sanktuāriji ir kas vairāk nekā akmeņi vien. Svētvietas ir dzīvas liecinieces, kuru apkārtnē dzīvo cilvēki, ģimenes ar savu kultūras mantojumu, valodu, folkloru, amatniecības meistariem, skolām un slimnīcām.”

Svētā Krēsla pārstāvis kārtējo reizi atgādināja, ka kristieši Svētajā Zemē un Arābu pasaulē ir minoritāte. Taču šī minoritāte dod lielu ieguldījumu. Tā pieņem savās skolās, universitātēs un slimnīcās visus, neraugoties uz viņu reliģiju. Pie tam, kardināls akcentēja, ka kristīgās kopienas Svētajā Zemē nav radušās Romas, vai Konstantinopoles misionāru sludināšanas rezultātā. Tās ir celtas uz apustuļu ticību. Tā ir viņu īpašā identitāte. Tāpat liela vērtība ir šo kopienu liturģiskajam mantojumam. Dažās Austrumu kopienās Euharistiskā lūgšana vēl šodien ir izteikta tai pašā valodā, kurā runāja Jēzus.

Pontifikālās Starpreliģiju dialoga padomes prezidents uzsvēra arī, ka Svētās Zemes kristieši lielākoties ir arābi. Viņi šai pasaules daļā dzīvoja vēl ilgi pirms musulmaņiem. Viņi neprasa patvērumu, jo tās ir viņu mājas. Daudzi kristieši ir parūpējušies arī par arābu literatūras atdzimšanu XIX gadsimta beigās. Kardināls Torāns atcerējās, ka laikā, kad viņš strādāja apustuliskajā nunciatūrā Beirūtā no 1979. līdz 1983. gadam, paulīņu tēvi, neraugoties uz pilsētas kristiešu daļas bombardēšanu, savā izdevniecībā turpināja iespiest Korānu arābu valodā.

Atgādinājis, ka Svētais Krēsls atbalsta starptautiski garantētu speciālo statusu Jeruzalemei, Torāns norādīja, ka kristiešiem šī ir pilsēta, kur atrodas vietas, kas saistītas ar Jēzu. Kristiešiem, tāpat kā ebrejiem un musulmaņiem, Jeruzaleme nav tikai svētā pilsēta, bet arī mājas, kur viņiem ir tiesības dzīvot un strādāt. Tāpēc ir jānodrošina kristiešu fundamentālās tiesības – sirdsapziņas un reliģijas brīvība, brīva pārvietošanās, izglītība, veselības aprūpe, tiesības uz savām institūcijām, tādām, kā garīgie semināri, universitātes, klosteri, utt. Protams, tas pats attiecas arī uz visiem Svētās Zemes iedzīvotājiem.

Trīs monoteiskās reliģijas par savu tēvu atzīst Ābramu. Kardināls sacīja, ka neraugoties uz to, ka šī personība tiek dažādi interpretēta, kopējais vēstījums ir sekojošs: sekot Ābramam, nozīmē neskatīties atpakaļ, bet gan nākotnē. Ebrejiem, kristiešiem un musulmaņiem ir jābūt par cerības vēstnešiem. Sekot Ābramam, nozīmē būt pretimnākošam pret svešinieku (lai atceramies epizodi par Mamres koku). Sekot Ābramam, nozīmē izvēlēties nevis tādu ceļu, kas noslēdzas ar mūri, bet gan tādu, pa kuru var svētceļot.

Uzrunas noslēgumā kardināls Torāns uzsvēra, ka kristieši Svētajā Zemē negrasās valdīt, vai komandēt, bet dzīvot un attīstīties tur, kur tos ir nolicis Dievs, kā arī aicināt citu reliģiju pārstāvjus atteikties no elkiem, būt atvērtiem pret jauno, vienmēr izrādīt solidaritāti un meklēt patiesību.

I. Šteinerte/VR