Pasniegta J. Ratcingera prēmija trim teologiem

Trim teologiem – Gonsalesam de Kardedalam, Simonetti un Maksimilianam Haimam pasniegta Jozefa Ratcingera vārdā nosauktā prēmija. 30. jūnijā viņi to saņēma no paša Ratcingera – pāvesta Benedikta XVI rokām. Pasniedzot prēmiju, Svētais tēvs teica, ka fonds, kurš nes viņa vārdu, ir vēlējies publiski atzīt šo teologu darbu. Ar profesoriem Kardedalu un Simonetti teologs Ratcingers ir cieši sadarbojies vairāku gadu desmitu garumā. Kopā ar Kardedalu ir sāktas teoloģijas studijas, vadoties pēc svētā Bonaventūras darbiem, vēlāk saskaroties ar mūslaiku drāmu, ar lielajiem ticības un mūsdienu cilvēka jautājumiem. Savukārt, profesors Simonetti ir pavēris jaunu skatījumu uz Baznīcas tēvu mācību, padarot viņus par mūsu laikabiedriem, kas spēj uzrunāt pašreizējās paaudzes.

Trešais Ratcingera prēmijas saņēmējs, tēvs Maksimilians Haims nesen ir iecelts par Hailegenkroicas abatijas abatu netālu no Vīnes, tādējādi uzņemoties pienākumu aktualizēt abatijas izcilo vēsturi un attīstīt garīgās dzīves teoloģiju.

Uzrunājot prēmijas laureātus, Benedikts XVI kavējās pārdomās par teoloģiju, atgādinot, ka saskaņā ar tradīciju, tā ir ticības zinātne. Taču jau viduslaikos tika uzdoti jautājumi par to, vai ticība nav pretrunā ar zinātni. Līdz ar mūsdienīgo zinātnes jēdzienu, šis jautājums ir kļuvis vēl neatlaidīgāks, dažreiz šķiet, ka uz to pat nav iespējams sniegt atbildi. „Ja teoloģija šodien attālināsies, lai ierautos pagātnē, tad ticība tiks atstāta tumsā, taču tā ir nozīmīga zinātne, kas dāvā konkrētus norādījumus dzīvei,” teica pāvests. „Ja teoloģijas pamats – ticība, vienlaikus nekļūs par domas objektu, ja prakse atsauksies tikai uz sevi, vai dzīvos vienīgi no tā, ko aizgūs no humanitārajām zinātnēm, tad prakse kļūs tukša un tai nebūs pamata,” turpināja Benedikts XVI. Bez atbildes paliks īstais jautājums, kurš skan: „vai ir patiess tas, kam ticam, vai ne?”

Pāvests atgādināja, ka teoloģijā tiek izskatīts jautājums par patiesību. Patiesība ir teoloģijas galējais un būtiskais pamats. Tertulians raksta, ka Kristus nav teicis: „es esmu ieradums, bet gan – es esmu Patiesība”. Ieradums, pēc savas dabas, bija pagāniskās reliģijas, taču kristietībā attiecības ar ieradumu ir sarautas, vadoties pēc mīlestības uz patiesību. Ja Kristus ir Logos, cilvēkam ir jāatbild ar savu logos, ar savu prātu. Tāpēc cilvēkam ir jāatrod ceļš uz patiesību. Viņam ir jāatveras uz Prātu-Radītāju, no kura izriet viņa paša prāts.

Svētais Bonaventūra ir runājis par divkāršu prāta pielietojumu – par tādu pielietojumu, kas ir pretrunā ar ticības dabu, un par tādu, kas pieder tieši ticības dabai. Pirmais ir violentia rationis – prāta despotisms, kurš uzņemas būt par visu lietu augstāko un galējo tiesnesi. Šāda prāta pielietojuma modalitāte šodien ir sasniegusi savu kulmināciju dabas zinātņu jomā. Tas, ko nav iespējams zinātniski pierādīt, netiek pieskaitīts zinātniskajai videi. „Taču šādam prāta pielietojumam pastāv ierobežojumi, jo Dievs nav cilvēciskās eksperimentēšanas objekts,” teica pāvests un paskaidroja, ka Dievs ir Subjekts un manifestē sevi tikai attiecībās no personas uz personu, proti, Viņš ir daļa no personas būtības.

Šai perspektīvā Bonaventūra norāda uz otru prāta pielietojumu, kas attiecas uz „personālo” vidi, uz jautājumiem par cilvēka būtību. Mīlestība vēlas labāk iepazīt to, kuru mīl. Patiesā mīlestība cilvēkus nedara aklus, bet redzīgus. No tās izriet zināšanu slāpes, patiesās zināšanas par otru. Jau pirms kristietības cilvēkiem ir piemitušas šīs slāpes pēc patiesības un viņi bija ceļā pie Dieva. „Ja trūkst šī prāta pielietojuma, tad cilvēces lielie jautājumi paliek ārpus prāta vides un tiek atstāti iracionālajam. Tāpēc tik svarīga ir autentiska teoloģija. Ticība mudina prātu atklāties dievišķajam, lai prāts, ko vada mīlestība pēc patiesības, varētu iepazīt Dievu tuvāk. Iniciatīva pieder Dievam, kas cilvēka sirdī ir ielicis sava Vaiga meklējumus,” uzrunā teologiem teica Benedikts XVI.

I. Šteinerte/VR