Apustuļu Pētera un Pāvila svētku svinības Vatikānā

„Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, bet par draugiem” – ar šiem vārdiem Benedikts XVI šodien vērsās pie jaunajiem arhibīskapiem metropolītiem, kuru vidū bija arī Rīgas arhidiecēzes vadītājs Zbigņevs Stankevičs. Apustuļu Pētera un Pāvila svētkos, 29. jūnijā, pāvests Svētā Pētera bazilikā vadīja Euharistijas svinības. Tajās piedalījās 41 pēdējā gada laikā nominētais arhibīskaps un Konstantinopoles ekumēniskā patriarhāta delegācija. Homīlijā Benedikts XVI atskatījās uz savu pirms 60 gadiem notikušo ordināciju un pievērsās garīgo ganu cēlajam kalpošanas uzdevumam, kura pamats ir mīlošā draudzības saikne ar Jēzu. Vārdos „Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, bet par draugiem” ir ietverta pilna priesteriskās dzīves programma – viņš pasvītroja. Arhibīskapi metropolīti no pāvesta rokām saņēma palliju.

Benedikts XVI skaidroja, ka draudzība ir savstarpēja domu un gribas vienotība. Kungs pazīst katru no mums personīgi. Viņš zina manu vārdu, bet vai es Viņu pazīstu? Draudzība, ar kādu Viņš nāk man pretī, ir man adresēts aicinājums tiekties Viņu iepazīt aizvien labāk. Tas ir aicinājums iepazīt viņu aizvien vairāk caur Svētajiem Rakstiem, sakramentiem, lūgšanu, svēto sadraudzību un tiem cilvēkiem, ko satieku savā ikdienā. Turklāt draudzība neaprobežojas tikai ar pazīšanu, tā ir gribas vienotība. Pāvests atgādināja, ka Dieva griba nav kaut kas ārējs un svešs, kurai es pakļaujos vairāk vai mazāk brīvprātīgi, vai vispār nepakļaujos. Nē, es draudzīgi saskaņoju savu gribu ar Viņējo, Viņa griba kļūst arī par manējo un tādā veidā es kļūstu tas, kas patiesībā esmu. Svētais tēvs norādīja, ka runājot par draudzību, Kungs piemin arī vēl kādu elementu, proti, Viņš par mums atdod savu dzīvību.

Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus sūta mācekļus, lai viņi ietu un nestu paliekošus augļus. Pirmā norāde, ko Kungs dod saviem mācekļiem jeb draugiem saistās ar došanos ceļā. Kristus sekotājam jādodas ceļā, jāiziet no sevis un jāiet pretī citiem. Arī Dievs izgāja, tas ir, Viņš atstāja savu godības mitekli un devās mūs meklēt, lai dotu mums savu gaismu un savu mīlestību. Jēzus māceklis ir aicināts nest Evaņģēliju citiem, lai tas visu pārņem un lai cilvēki atveras Debesu valstībai. Savukārt īstais paliekošais auglis, ko Kungs sagaida no mums, ir mīlestība – norādīja Benedikts XVI. Tomēr mīlestība nav tikai maigas jūtas. Tā ietver sevī pacietību, pazemību, gribas briedumu un prasmi saskaņot savu gribu ar sava drauga Kunga Jēzus gribu. Mīlestība ietver sevī patiesumu un taisnīgumu. Tikai tad tā kļūst par paliekošu un nobriedušu augli. Mīlestība prasa, lai mēs būtu uzticīgi Kristum un Viņa Baznīcai. Savukārt par šo uzticību nereti nākas maksāt ar ciešanām. Taču tādā veidā vairojas mūsos patiesais prieks.

Homīlijas noslēgumā Benedikts XVI skaidroja, ka pallija uzlikšana simbolizē Kristus „saldo jūgu”, kas gulstas uz Baznīcas ganu pleciem. Šo jūgu var pielīdzināt draudzībai. Tas ir salds un viegls, jo ir draudzības jūgs. Reizē tas prasa, lai Evaņģēlija kalps izpildītu Kristus gribu, kas ir patiesības un mīlestības griba. Pallijs ir no svētītā jēra vilnas darināta plecu lente, kas atgādina par Labo Ganu – Kristu, kurš uz saviem pleciem nes nomaldījušos avi. Reizē tas ir aicinājums rūpēties par arhibīskapam uzticētajiem cilvēkiem, ganīt savu ganāmpulku un vest to pie Kristus. Pallijs simbolizē arī Baznīcas ganu vienotību ar apustuli Pēteri un viņa pēctečiem.

J. Evertovskis / VR