Vasarsvētku svinības Vatikānā

„Lai arī visām Baznīcas liturģiskajām svinībām piemīt savs lielums, tomēr Vasarsvētki ir īpaši lieli” svētdien, Svētā Gara nosūtīšanas svētkos, teica pāvests Benedikts XVI. Uzrunājot dievkalpojuma dalībniekus Vatikāna bazilikā, viņš atgādināja, ka šie svētki tiek svinēti 50. dienā pēc Lieldienām, tie ir Kristus nāves un augšāmcelšanās notikuma piepildījums, jo Baznīcai šai dienā ir dāvāts Svētais Gars. Tās pirmsākumos apustuļi kopā ar Kristus māti Mariju bija sapulcējušies Jeruzalemes Pēdējo Vakariņu namā. Viņi bija vienojušies lūgšanās, pazemīgi un uzticīgi gaidot Tēva apsolījumu, par kuru viņiem bija pavēstījis Jēzus, proti, ka viņi tiks kristīti Svētajā Garā un saņems Svētā Gara spēku (sal. Apd 1, 5.8).

Pāvests homīlijā uzsvēra, ka Svētais Gars visvairāk par visu ir Gars Radītājs. Tātad, Vasarsvētki, ir radīšanas svētki. Benedikts XVI piebilda: „Mums, kristiešiem, pasaule ir Dieva mīlestības auglis. Dievs ir radījis visas lietas, par kurām Viņš priecājas kā par „labām” un „ļoti labām”, kā to lasām Radīšanas grāmatā (sal. Rad 1-31). Tāpēc Dievs nav kāds nezināms un apslēpts svešinieks, kuru nav iespējams saukt vārdā. Viņš sevi atklāj, Viņam ir seja, Dievs ir prāts, Dievs ir griba, Dievs ir mīlestība, Dievs ir skaistums. Ticība Svētajam Garam un ticība Garam, ko Augšāmcēlušais Kristus ir dāvājis apustuļiem un dāvā katram no mums, ir nesaraujami saistītas.”

Pāvests paskaidroja, ka Svētais Gars ir Tas, kurš mums liek pazīt sevi Kristū Kungā, un kurš liek apliecināt Baznīcas ticību: „Jēzus ir Kungs” (sal. 1 Kor 12, 3b). Kungs ir tituls, kas Dievam piedēvēts Vecajā Derībā, tituls, kurš Svētajos Rakstos ir ieņēmis Viņa vārdu. Baznīcas Credo nav nekas cits kā šī apgalvojuma: „Jēzus ir Kungs”, attīstība. Ja vēlamies būt Svētajā Garā, ir jāpievienojas šim Credo. Apgalvojumu „Jēzus ir Kungs” var izprast divējādi – „Jēzus ir Dievs” un tai pašā laikā „Dievs ir Jēzus”. Šo savstarpējo saikni izgaismo Svētais Gars: Jēzum ir dievišķā cieņa un Dievam ir Jēzus cilvēciskā seja. Dievs sevi parāda Jēzū un līdz ar to dāvā mums patiesību par mums pašiem. Vasarsvētku notikums ir ļauties, lai mūs dziļi apgaismo šis vārds.

Svētais Gars ir Radītājs un tai pašā laikā Jēzus Kristus Gars, pie tam, tādā veidā, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir viens un vienīgs Dievs. Vēl var piebilst, ka Svētais Gars dzīvina Baznīcu. Pāvests uzsvēra, ka Baznīca neizriet no cilvēciskās gribas, no cilvēka organizatoriskajām spējām. Ja tas tā būtu, tad Baznīca jau sen vairs nepastāvētu. Tā būtu iznīkusi, tāpat, kā visas pārejošās cilvēciskās lietas. Taču Baznīca ir Kristus Miesa, ko dzīvina Svētais Gars.

Homīlijas turpinājumā, pāvests atgādināja, ka jau sākot no paša sākuma, Svētais Gars radījis Baznīcu kā visu tautu Baznīcu – tā aptver visu pasauli, pārvar visus rasu, šķiru, nāciju un tautību ierobežojumus. Tā sagrauj visus mūrus un vieno cilvēkus viena un trīsvienīga Dieva atzīšanā. Jau no saviem sākumiem Baznīca ir viena, katoliska un apustuliska. Tā ir tās patiesā daba un kā tāda, tā ir jāatzīst. Baznīca ir svēta nevis tās locekļu dēļ, bet tāpēc, ka pats Dievs ar savu Garu to vienmēr rada, šķīstī un svētdara.

Noslēgumā Benedikts XVI atsaucās uz Evaņģēlijā iekļauto frāzi, kas vēstī, ka mācekļi līksmoja, redzot Kungu (sal Jņ 20,20). Pāvests teica: „Šie vārdi ir dziļi cilvēciski. Zaudētais Draugs no jauna ir klātesošs. Tas, kurš bija apbēdināts, nu priecājas no visas sirds. Taču šis skaistais Evaņģēlija teikums vēstī ko vairāk, jo zaudētais Draugs neierodas no kādas parastas vietas, bet gan no nāves tumsības. Pie tam, Viņš tai ir izgājis cauri! Arī Viņš pats nav kurš katrs, bet gan Draugs ar lielo burtu un tai pašā laikā Viņš ir Patiesība, kas cilvēkiem ļauj dzīvot. Arī tas, ko Viņš dāvina, nav vis kāds parasts prieks, bet gan pats prieks, Svētā Gara dāvana. Jā, ir tik skaisti dzīvot, ja esam mīlēti, un ja pastāv Patiesība, ko mīlēt. Tāpēc mācekļi līksmoja, redzot Kungu. Šodien, Vasarsvētkos, šis teikums ir adresēts arī mums, lai varam skatīt Viņu ticības acīm. Ticībā Viņš nāk mūsu vidū un arī mums rāda savas rokas un sānu.”

Pāvests aicināja lūgties, lai Kungs dāvā savu klātbūtni, un lai mēs saņemtu visskaistāko dāvanu – viņa prieku.

I. Šteinerte/VR