Pāvests tiekas ar čigānu svētceļojuma dalībniekiem

Dienu pirms Vasarsvētkiem Vatikānā notika vēl nebijusi tikšanās. Lielā sastāvā uz audienci ar pāvestu Benediktu XVI bija ieradušies čigāni. Pāvila VI zālē bija sapulcējušies ap 2000 romu, sinti, manušes, kale, jeniš, romanihals, travellers un citu etnisko grupu pārstāvji. Viņus pavadīja Pontifikālās Migrantu un ceļotāju pastorālās aprūpes padomes prezidents Antonio Marija Veļjo, kurš nesen ir atgriezies no čigānu ciematu apmeklējuma Ungārijā. Savā un čigānu vārdā viņš pateicās pāvestam par šī Eiropas svētceļojuma iespēju uz Vatikānu, sakot, ka tā ir „garīgā apstāšanās un atpūta”. Patiešām, šīsdienas tikšanās un pulcēšanās ap svētā Pētera pēcteci bija vienreizēja pieturas vieta čigānu lielajā dzīves ceļojumā. Šodien apritēja arī 150 gadi, kopš dzimis čigānu tautības svētīgais Zefirīno Himenezs Malla un 75 gadi, kopš viņš mira mocekļa nāvē Spānijā.

Tiekoties ar pāvestu, daži čigāni uzticēja viņam savas dzīves stāstus, kas lielā mērā atspoguļo arī daudzu citu čigānu pieredzi. Tā piemēram, Ceija Stojka no Austrijas, kam izdevies palikt dzīvai pēc ieslodzījuma vairākās koncentrācijas nometnēs, pastāstīja, ka viņas piedzimšanas brīdī ģimenē bijis vairāk nekā 200 cilvēku, bet pēc kara un čigānu iznīcināšanām, dzīvi palikuši tikai seši. Deviņu gadu vecumā nacisti viņu kopā ar ģimeni deportēja sākumā uz Aušvicu, vēlāk uz Rāvensbriku un Bergenu-Belsenu. Runājot par savas tautas pašreizējo situāciju, sirmā čigāniete teica:

„Mēs esam šīs pasaules ziedi, taču tiekam mīdīti un nogalināti: Ungārijā, Čehijā, visā Eiropā. Es vēlos, lai čigānus pieņemtu ar lielāku uzmanību, lai pret viņiem izturētos ar lielāku cieņu un nekad lai neatkārtotos Aušvica, lai nekad neatkārtojas šīs briesmas un brutalitāte, šīs nogalināšanas. Taču tas var notikt no jauna. Aušvica šķiet aizmigusi, taču tā var pamosties no jauna, jo pasaulē ir cilvēki, kas palikuši tādi paši, kā toreiz... Svētais tēvs, jūs zināt, par ko runāju. Ļoti jūs lūdzu: lai Dievs mūs no tā visa pasargā!”

Pamela Suffer, jauna ģimenes māte no Itālijas, kas pieder sinti čigānu saimei, pateicās pāvestam par šo vienreizējo, vēsturisko uzaicinājumu ciemos un pastāstīja, ka viņas senči Itālijā ir dzīvojuši jau daudzus gadsimtus. Šobrīd viņas mazā ģimene sastāv no viņas pašas, vīra un diviem bērniem. Pamela teica:

„Bērni ir mūsu ģimeņu un mūsu tautas cerība, taču viņi ir arī ļoti trausli. Vēlu saviem un visiem romu un sinti bērniem tādu nākotni, kurā valda miers un drošība, lai viņi varētu augt un dzīvot kopā ar citiem Eiropas un pasaules bērniem, neesot atstumti un diskriminēti. Lai arī vienmēr esmu dzīvojusi apmetnē, uzskatu, ka man ir paveicies, jo varēju mācīties un esmu pilsone, tātad, man ir dokumenti un tiesības. Kad staigāju pa pilsētu, neviens pat nenojauš, ka esmu sinti. Gadās arī, ka kāds man sūdzas par čigāniem, nezinot, ka pati esmu čigāniete. Svētais tēvs, mani vecāki man ir iemācījuši ticību, esmu izgājusi katehizāciju un pieņēmusi Iestiprināšanas Sakramentu, pateicoties draugiem no Svētā Ēģīdija kopienas. Kunga Jēzus priekšā nekad neesmu jutusies citāda, vai atstumta. Zinu, ka cilvēki spriež pēc izskata, bet Kungs skatās uz sirdi, un jūs to šodien pierādāt.” Pamela Suffer vēlējās pateikties pāvestam ar senu sinti čigānu teicienu „Kon lacipè kerel, arakhel les o Del” – „To, kurš dara labu, sargā pats Dievs”.

18 gadus vecais Karlo Mikičs no romu kopienas, neraugoties uz to, ka ir izaudzis klejotāju apmetnē Itālijā, vienmēr ir apmeklējis skolu un vēlas izglītoties arī turpmāk. Viņa vecāki Itālijā ir ieradušies no bijušās Dienvidslāvijas zemēm, bet viņš pats piedzimis Romā. Karlo liecināja:

„Ja dzīvo apmetnē, skolā tevi neuztver kā visus pārējos. Kad izaudz un meklē darbu, dokumentos adreses vietā ieraugot „klejotāju apmetne”, tev pasaka „paldies, nevajag!” Zinu, ka ir romi, kas pieļauj kļūdas, kas rīkojas slikti, taču atbildība vienmēr ir individuāla un vainīga nav etniskā grupa, vai tauta. Mēs, romi, jo īpaši jaunieši, sapņojam par nākotni, gribam mācīties, strādāt, dzīvot īstās mājās, gribam, lai mums būtu dokumenti. Tās šķiet banālas, pašsaprotamas lietas, taču daudziem čigāniem to pietrūkst. Lai arī esmu piedzimis Romā, neesmu Itālijas pilsonis. Šeit gāju skolā, šeit esmu ieguvis daudzus draugus un šeit meklēju darbu. Vēlos nodibināt ģimeni un dzīvot savu dzīvi. Kad domāju par nākotni, domāju par pilsētām un valstīm, kuros būtu pilntiesīga vieta arī mums, tāpat kā visiem citiem pilsoņiem, nevis kā tautai, kuru izolēt un no kuras baidīties. Domāju, ka mēs visi – gan čigāni, gan ne, esam atbildīgi par šīs jaunās nākotnes veidošanu. Pateicos Baznīcai, kas mūs visus māca būt brāļiem un māsām, un pāvestam, kurš šodien gribēja būt ar mums kopā, šeit, Vatikānā.”

Baziliāņu kongregācijas reliģiskā māsa Atanāzija Holubova no Slovākijas, arī čigāniete, kas šodien strādā Brazīlijā dzīvojošo romu vidū, tiekoties ar pāvestu pastāstīja:

„Ar pateicīgu un pazemīgu sirdi pateicos Dievam Tēvam par to, ka Viņš man ir devis šo paaicinājumu. Domāju, ka Dievs ir piepildījis savus vārdus, izvēloties „mazos, lai apkaunotu varenos”. Nāku no maza ciematiņa, bet no lielas austrumslovāku čigānu ģimenes. Mani vecāki ticēja Dievam, bet dievnamu viņi gandrīz neapmeklēja, izņemot vienīgi Lieldienas. Pusaudzes gados es satiku priesteri un kristīgo jauniešu grupu. Tas bija totalitārā režīma laiks un mēs turpinājām tikties slepeni. Pirmo reizi es izjutu prieku atrasties kopienā, kas ir balstīta uz Jēzu Kristu. Viņiem nekas nebija pretim, ka esmu čigāniete. Mēs ik dienas pulcējāmies uz Svēto Misi. Jau pirmoreiz satiekot klostermāsas, man radās sajūta, ka Dievs arī mani aicina kalpot Viņam reliģiskās māsas kārtā. Sajutu, ka Viņš aicina mani palīdzēt čigāniem atrast ceļu pie Viņa un atrast patieso prieku. Pēc medicīnas skolas beigšanas, es slepeni iestājos kongregācijā, lai kļūtu par klostermāsu. Savas dzīves laikā esmu saņēmusi daudzas Dieva žēlastības – gan toreiz dzīvojot savā ģimenē, gan tagad starp maniem brāļiem un māsām čigāniem Brazīlijā. Es patiešām ceru, ka Evaņģēlijs un Jēzus mīlestība drīz sasniegs daudzus čigānus, kuri Dievu vēl nepazīst, un ka mēs varēsim uzticīgi un dedzīgi liecināt par to, ko esam redzējuši un saņēmuši no Mātes Baznīcas.”

Pāvests čigānus sveica ar vārdiem: O Del si tumentsa! (Lai Kungs ir ar jums!) Svētais tēvs pateicās tiem, kas šo svētceļojuma sarīkoja – Pontifikālās Migrantu un ceļotāju pastorālās aprūpes padomei un tās prezidentam Antonio Marija Veļjo, Itālijas Bīskapu konferences fondam „Migrantes”, Romas diecēzei un Svētā Eģīdija kopienai. Īpašus pateicības vārdus viņš veltīja saviem viesiem par viņu liecībām. Benedikts XVI vēlējās atgādināt pāvesta Pāvila VI 1965. gadā čigāniem teikto uzrunu, kurā viņš apliecināja, ka Baznīcā čigāni nav atstumtie, ka zināmā veidā viņi atrodas pat Baznīcas centrā, tās sirdī. Arī Benedikts XVI, vēršoties pie čigānu etnisko grupu pārstāvjiem, teica, ka viņi ir Dieva tautas mīļotā daļa. Čigāni ir bagātinājuši Baznīcu ne tikai ar daudziem ticīgajiem lajiem, bet arī ar vairākiem priesteriem, diakoniem un reliģisko kopienu brāļiem un māsām.

„Jūsu tauta Baznīcai ir devusi svētīgo Zefirīno Himenezu Mallu,” teica pāvests. „Draudzība ar Kungu viņu padarīja par īstu ticības un tuvākmīlestības liecinieku. Ar tādu pašu intensitāti, ar kādu viņš pielūdza Dievu un atklāja Viņa klātbūtni katrā cilvēkā un katrā notikumā, viņš mīlēja arī Baznīcu un tās ganus. Būdams franciskāņu terciārs, viņš palika uzticīgs savai čigānu izcelsmei, savas tautas vēsturei un identitātei. Precējies saskaņā ar čigānu tradīciju, viņš kopā ar savu dzīvesbiedri vēlējās apstiprināt šo saikni Baznīcā, pieņemot Laulības Sakramentu. Viņa dziļā ticība izpaudās arī ikdienas dalībā Svētajā Misē un Rožukroņa lūgšanā. Tieši Rožukronis, ko viņš vienmēr nēsāja kabatā, kļuva par aresta iemeslu un padarīja Zefirīno par autentisku „Rožukroņa mocekli”, jo viņš neļāva, ka to izņem no rokas pat pārkāpjot nāves slieksni. Šodien svētīgais Zefirīno aicina sekot viņa piemēram un norāda uz ceļu, proti, uz lūgšanu, jo īpaši uz Rožukroni, mīlestību uz Euharistiju un uz citiem Sakramentiem, uz baušļu ievērošanu, godīgumu, tuvākmīlestību un dāsnumu pret otru, jo īpaši pret nabadzīgajiem.” Vēršoties pie čigāniem, pāvests piebilda, ka tas viņus darīs stiprus pret sektu, vai citu grupējumu centieniem saraut saites ar Baznīcu.

Benedikts XVI atzina, ka čigāniem ir bijusi sarežģīta un dažos laika posmos ļoti sāpīga vēsture. Taču viņi nav tiekušies pēc zemes, vai pēc uzkundzēšanās citām tautām. Pāvests piebilda: „Jūs esat palikuši bez tēvzemes un visu kontinentu uztvēruši kā savas mājas. Tomēr, pastāv smagas problēmas, kas liek raizēties – tādas, kā bieži vien sarežģītās attiecības ar sabiedrību, kurā dzīvojat. Diemžēl, gadsimtu gaitā esat iepazinuši rūgto atstumšanas garšu, dažreiz, arī vajāšanas, kā tas notika II Pasaules kara laikā, kad tūkstošiem sieviešu, vīriešu un bērnu tika barbariski nogalināti iznīcināšanas nometnēs. Tā ir drāma, kas joprojām tiek maz atzīta un novērtēta, un kuras izmērus ir grūti aprēķināt, taču jūsu ģimenes to joprojām nes sirdī.”

Benedikts XVI atcerējās, ka apmeklējot Aušvicas-Birkenau koncentrācijas nometni 2006. gada 28. maijā, viņš lūdzās par vajāšanu upuriem un noliecās ceļos pie piemiņas plāksnes ar uzrakstu „romanes”, kas atgādina par nomocītajiem čigāniem. Svētais tēvs teica: „Eiropas sirdsapziņa nedrīkst aizmirst tik lielas sāpes! Lai nekad vairs jūsu tauta nekļūst par spīdzināšanas, atstumšanas un nicinājumu objektu! No savas puses, vienmēr meklējiet taisnību, likumību, samierināšanos un centieties nekad nenodarīt ciešanas citiem!”

Pāvests atzina, ka šodien situācija mainās. Čigāniem paveras jaunas iespējas, arī viņi paši ir radījuši nozīmīgas kultūras izteiksmes – mūziku, dziesmas, kas ir bagātinājušas Eiropu. Daudzas etniskās grupas vairs nav klejotāji, tās ir centušās atrast stabilitāti un jaunas dzīves perspektīvas. Arī Eiropa, kur šobrīd sarūk robežas, ir spējusi atzīt, ka tautu un kultūru dažādība ir tās bagātība. Benedikts XVI aicināja čigānus ierakstīt jaunu lappusi savas tautas un visas Eiropas vēsturē. Viņš mudināja tos meklēt cieņas pilnu darbu un dzīves vietu, izglītot savus bērnus, jo tas ir integrācijas pamats sabiedrībā. Svētais tēvs aicināja glabāt ģimenes cieņu un vērtības, jo ģimene ir mājas svētnīca un visas cilvēces skola. Savukārt, uz institūcijām gulstas atbildība pavadīt čigānus šai ceļā.

Tuvojoties Vasarsvētkiem, pāvests novēlēja, lai Svētais Gars dod bagātīgas dāvanas čigāniem, viņu ģimenēm un kopienām, kas dzīvo visā pasaulē, un dara viņus par Augšāmcēlušā Kristus lieciniekiem. Lai Vissvētākā Marija, kas ir tik dārga čigānu tautai un kuru tā piesauc kā Amari Devleskeridej – „Dieva un mūsu Māti”, pavada viņus pasaules ceļos, un par viņiem nebeidz aizbildināt svētīgais Zefirīno.

Atvadoties, pāvests pie čigāniem vērsās romu valodā: „No sirds pateicos jums visiem, kas esat ieradušies šeit, pie Pētera sēdekļa, lai apliecinātu jūsu ticību un jūsu mīlestību uz Baznīcu un pāvestu. Pāvests ir tuvs katram no jums un atceras jūs savās lūgšanās. Lai Kungs dāvā jums veselību un laimi. Palieciet ar Dievu!”

I. Šteinerte/VR