Demokrātijas kvalitāte ir atkarīga no sirdsapziņas: pāvesta tikšanās ar Horvātijas sabiedrības pārstāvjiem

4. jūnija pēcpusdienā Benedikts XVI devās uz Horvātijas Nacionālo teātri. Tas atklāts 1840. gadā, teātrī ir 700 vietas. Uz tikšanos ar pāvestu šeit bija pulcējušies Horvātijas politiskās, akadēmiskās, kultūras un biznesa pasaules pārstāvji, diplomātiskais korpuss un reliģiskie līderi.

Augsto viesi teātrī pavadīja tā direktors. Pāvestam ienākot, tika atskaņots mūzikas fragments. Vēlāk, savā uzrunā Svētais tēvs atzīmēja, ka mūzika ir universāla valoda. Viņš pateicās Horvātijas Bīskapu konferences Kultūras komisijas vadītājam, Zadaras arhibīskapam Zelimiram Puljičam un medicīnas profesoram Niko Zurakam par draudzīgajiem sagaidīšanas vārdiem un pievērsās pārējiem klātesošajiem. Benedikts XVI teica, ka citu kristīgo konfesiju un citu reliģiju pārstāvju klātbūtne liek atcerēties, ka reliģija nav no sabiedrības malā stāvoša realitāte. Tieši pretēji, tā ir dabiska sabiedrības sastāvdaļa, kas nemitīgi atgādina par vertikālo dimensiju, par Dieva klausīšanos kā nepieciešamo nosacījumu kopējā labuma meklēšanā, par taisnību un izlīgšanu patiesībā. Reliģija cilvēku novieto attiecībās ar Dievu, Radītāju un visu cilvēku Tēvu, tāpēc tai ir jābūt par miera spēku. Reliģijām ir jāattīrās, lai saskaņā ar savu patieso būtību, tās spētu atbilst savai īstajai misijai.

Pāvesta uzrunas centrālais temats bija veltīts sirdsapziņai. Viņš norādīja, ka sirdsapziņa ir būtisks nosacījums brīvai un taisnīgai sabiedrībai – gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Svētais tēvs piebilda: „Domāju, protams, par Eiropu, kuras daļa Horvātija vienmēr ir bijusi vēstures un kultūras līmenī. Šobrīd tā gatavojas kļūt par Eiropas daļu arī politiski-institucionālā līmenī. Mūsdienu laikmeta lielie sasniegumi, sirdsapziņas brīvības, cilvēktiesību, zinātnes brīvības un brīvas sabiedrības atzīšana, ir jāstiprina un jāattīsta. Taču ir jāsaglabā prāta un brīvības atvērtība pret savu transcendento pamatu, lai izvairītos no tā, ka šie sasniegumi izzūd paši no sevis, kā to, diemžēl, varam novērot ne mazumā gadījumu. Sociālās un pilsoniskās dzīves kvalitāte, kā arī demokrātijas kvalitāte, lielā mērā ir atkarīgas no šī „kritiskā” punkta, proti, no sirdsapziņas – no tā, kā to izprotam un kādu ieguldījumu dodam tās veidošanā. Ja sirdsapziņa, saskaņā ar valdošo moderno uzskatu, tiek samazināta līdz subjektīvajai videi, kur reliģija un morāle tiek atraidītas, Rietumu pasaules krīze nav pārvarama, un Eiropa ir nolemta sagrāvei. Taču, ja sirdsapziņu no jauna spēsim atklāt kā patiesības un labā uzklausīšanas vietu, kā atbildības vietu pret Dievu un brāļiem, kas dod spēku stāties pretim katrai diktatūrai, tad joprojām pastāv cerība nākotnei.”

Benedikts XVI pakavējās pie horvātu jezuīta Rudera Josipa Boškoviča personības, kurš piedzimis Dubrovnikā pirms 300 gadiem, 1711. gada 18. maijā. Pāvests teica, ka viņš ļoti labi personificē ticības un zinātnes vienotību. Viņa lielākais darbs ir Theoria philosophiae naturalis, kas publicēts Vīnē, vēlāk Venēcijā XVIII gadsimta vidū. Šim darbam ir nozīmīgs apakšvirsraksts: „Saskaņā ar dabā esošo spēku vienīgo likumu”. Boškovičs aplūko daudzveidīgas zināšanu jomas, paliekot dedzīgs vienotības mīlētājs.

Pāvests atgriezās pārdomās par sirdsapziņu kā par kultūras attīstības un kopējā labuma veidošanas atslēgas. Viņš teica, ka Baznīca dod ieguldījumu sabiedrībai, audzinot sirdsapziņas. Tas ir ieguldījums, kas sākas ģimenē un tiek nostiprināts draudzē, kur bērni un pusaudži, vēlāk, jaunieši, iemācās iedziļināties Svētajos Rakstos, kas ir Eiropas kultūras „lielais kodekss”. Tai pašā laikā viņi iemācās, ko nozīmē dzīvot kopienā, kas ir balstīta uz dāvāšanos – nevis uz ekonomiskajām, vai ideoloģiskajām interesēm, bet uz mīlestību, kas ir galvenais katra cilvēka un visas cilvēces patiesas attīstības spēks. Šī beznosacījumu dāvāšanās loģika, kas ir ieaudzināta bērnībā un pusaudžu gados, vēlāk tiek izmantota katrā vidē un vietā – spēlēs un sportā, savstarpējās attiecībās, mākslā, brīvprātīgā kalpošanā nabadzīgajiem un cietējiem. Ja šī loģika reiz ir attīstījusies šais vienkāršajās jomās, vēlāk tā spēj izplatīties arī sarežģītākajā politikas un ekonomikas sfērā, veidojot sadzīvi, kas ir piesātināta ar cilvēcisku un ētisku saturu. Tieši šeit, vadoties pēc Baznīcas Sociālās mācības principiem, Kristum ticīgie laji ir aicināti dāsni izmantot savu formāciju sociālā taisnīguma, dzīvības un ģimenes aizsardzības, izglītības un reliģiskās brīvības labā.

Pēc tikšanās ar Horvātijas sabiedrības pārstāvjiem Horvātijas Nacionālajā teātrī, Benedikts XVI devās uz Zagrebas pilsētas centrālo laukumu, kas nosaukts Josipa Jelačiča vārdā. Laukums ir izveidots, pieminot horvātu tautas uzvaru pār maģāru karaspēku 1848. gadā. Tajā vienlaikus var ietilpt ap 50 tūkstoši cilvēku. Šeit 4. jūnija vakarā pāvests tikās ar horvātu jauniešiem.

I. Šteinerte/VR