Rožukroņa lūgšana Vatikāna dārzos

Noslēdzoties maija mēnesim, Vatikāna dārzos notika tradicionālā Rožukroņa skaitīšanas procesija, kurā piedalījās daudzi ticīgie romieši un pilsētas viesi. Apcerot Rožukroņa noslēpumus, procesijas dalībnieki garām ziedošiem krūmiem un puķēm, devās uz dārzos iekārtoto Lurdas Dievmātes grotu. Šeit viņiem pievienojās arī pāvests Benedikts XVI. Pēc Rožukroņa teiktajā uzrunā viņš atgādināja, ka šai dienā ticīgie kontemplē Apmeklēšanas notikumu. Viesojoties savas māsīcas Elizabetes namā, Marija dziedāja savu slavas himnu Dievam. Ticīgie šo himnu pazīst kā Magnificat.

„Kopā ar Mariju vēlamies slavināt Kungu par brīnumainajiem darbiem, ko Viņš turpina darīt Baznīcas un katra ticīgā dzīvē,” uzrunājot Rožukroņa dalībniekus, teica pāvests. Viņš atgādināja, ka maija mēneša sākumā visi priecājāmies par pāvesta Jāņa Pāvila II beatifikāciju. Svētais tēvs piebilda: „Cik liela žēlastības dāvana visai Baznīcai bija šī lielā pāvesta dzīve! Viņa liecība turpina apgaismot mūsu eksistenci un pamudina būt par patiesiem Kunga mācekļiem, sekot Viņam ar ticības drosmi, mīlēt Viņu ar to pašu entuziasmu, ar kādu viņš Viņam veltīja savu dzīvi.”

Turpinot meditēt Marijas Apmeklēšanas notikumu, Benedikts XVI teica, ka mēs visi esam aicināti pārdomāt par šo ticības drosmi. Tā, kuru Elizabete pieņēma savās mājās, ir Jaunava, kura ieticēja Eņģeļa sludināšanai un atbildēja ar ticību, drosmīgi pieņemot Dieva plānu savā dzīvē un sevī uzņemot Visaugstākā mūžīgo Vārdu.

Benedikts XVI pieminēja, ka viņa svētīgais priekšgājējs enciklikā Redemptoris Mater uzsvēra, ka caur ticību Marija izteica savu fiat – „lai notiek”. „Viņa bez atlikuma atdeva sevi Dievam un pilnīgā veidā konsakrējās sava Dēla personai un darbībai” (13). Tāpēc Elizabete, sveicot Mariju, izsaucas: „Svētīga tu esi ticēdama tam, ko Kungs ir apsolījis” (sal. Lk 1,45). Marija patiešām ticēja, ka „Dievam nekas nav neiespējams” (Lk 1, 37). Viņa ir stipra šai ticībā un paļāvības pilna Svētā Gara vadībai, ik dienas paklausot Viņa plāniem.

„Kā lai nevēlas tādu pašu paļāvību mūsu dzīvē?” jautāja pāvests. „Kā lai atraujam sevi no tās svētlaimības, kas dzimst no intīmas un dziļas vienotības ar Jēzu?” Tāpēc, vēršoties pie „Žēlastības pilnās”, Svētais tēvs aicināja lūgt viņu saņemt no Dievišķās apredzības spēju ik dienas teikt „jā” Dieva plāniem arī priekš mums. Lai viņa mums palīdz sniegt arvien dāsnāku atbildi – arī tad, kad esam aicināti pieņemt krustu.

Šai Lieldienu laikā, kad no Augšāmcēlušā Kristus lūdzam Viņa Gara dāvanu, pāvests novēlēja Dievmātes mātišķajai aizbildniecībai Baznīcu un visu pasauli. Viņš piebilda: „Lai Vissvētākā Marija, kura Pēdējo Vakariņu namā kopā ar apustuļiem piesauca Mierinātāju Garu, katram kristītajam izlūdz žēlastību tādai dzīvei, ko apgaismo krustā sistā un augšāmcēlušā Dieva noslēpums, lai izlūdz mums dāvanu arvien vairāk savā dzīvē prast pieņemt Tā kundzību, kurš ar savu augšāmcelšanos uzvarēja nāvi.”

Mariāniskā mēneša noslēgumā pāvests deva savu apustulisko svētību visiem Rožukroņa lūgšanas dalībniekiem, viņu tuviniekiem un jo īpaši tiem, kuri cieš.

I. Šteinerte/VR