Lūgšana cilvēku iekšēji pārveido un kļūst par žēlastību avotu

Mūsu attiecību ar Dievu dziļākā izpausme jeb kulminācija ir lūgšana – norādīja pāvests, uzrunājot uz trešdienas vispārējo audienci Svētā Pētera laukumā sapulcējušos svētceļniekus. Turpinot katehēžu ciklu par lūgšanu, Svētais tēvs pievērsās Radīšanas grāmatas stāstam par Jēkabu un viņa nakts cīņu. Pasvītroja, ka lūgšana cieši saistās ar mūsu uzticēšanos Dievam un Viņa mīlestībai. Tai ir būtiska nozīmē cilvēka dzīvē. Īstenībā, visa dzīve līdzinās garai cīņas un lūgšanas naktij. Ja pārstājam balstīties tikai uz saviem spēkiem, atveramies Dieva mīlestībai un pieņemam Viņa svētību, tad izmainās arī visa mūsu dzīve. Cilvēks, kurš atveras Dieva svētībai un ļauj Viņam sevi pārveidot, kļūst par svētību visai pasaulei.

Vecajā Derībā lasām par patriarha Jēkaba cīņu ar Dievu pie Jabokas upes brasla. „Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās visu nakti” (Rad 32, 25). Benedikts XVI skaidroja, ka runa ir par noslēpumainu cīņu, kas Jēkabu pārsteidza nesagatavotu. Tā notiek naktī. Jēkabs cīnās ar kādu. Sākotnēji Svētie Raksti neatklāj pretinieka identitāti. Tikai vēlāk patriarhs sapratīs, ka ir cīnījies ar Dievu. „Kad tas (pretinieks) redzēja, ka nespēj viņu (Jēkabu) pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu. Un tas teica: „Atlaid mani, jo rīts sāk aust”. Bet Jēkabs teica: „Es tevi neatlaidīšu, iekāms tu mani nesvētīsi”. Un tas vaicāja: „Kā tevi sauc?” Viņš atbildēja: „Jēkabs”. Bet tas viņam sacīja: „Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Izraēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un uzvarējis”. Un Jēkabs jautāja un sacīja: „Pasaki jel savu vārdu!” Bet tas sacīja: „Kādēļ tu man prasi manu vārdu?” Un viņš to tur svētīja” (Rad 32, 26-30).

Pāvests norādīja, ka stāstā tiek atklāta kāda būtiska detaļa. Brīdis, kad tiek jautāts vārds, saistās ar svarīgu pavērsienu. Svēto Rakstu nozīmē vārds izsaka cilvēka dziļāko realitāti. Uzzināt vārdu nozīmē uzzināt patiesību par otru personu un iegūt pār viņu zināmu varu – skaidroja Benedikts XVI. Atklājot pretiniekam savu vārdu, Jēkabs atdod sevi viņa rokās. Tas ir sevis atdeves otram veids. Neskatoties uz to, lai cik tas nebūtu paradoksāli, viņš panāk uzvaru. Jēkabs saņem jaunu vārdu un dzird apliecinājumu, ka ir uzvarējis. Jaunais vārds iezīmē jaunu identitāti, kas savukārt liecina par Dieva uzvaru.

Atsaucoties uz Katoliskās Baznīcas katehisma mācību, pāvests paskaidroja, ka minētais stāsts simboliski attēlo lūgšanu kā ticības cīņu un neatlaidības uzvaru. Svētie Raksti runā par Dieva meklējumu garo nakti, par cīņu par to, lai uzzināt vārdu un ieraudzīt Dieva vaigu. „Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību” (Rad 32, 31). Svētais tēvs piebilda, ka Dieva dotā svētība un jaunais vārds, tātad, jaunā realitāte, ir atgriešanās un piedošanas auglis. Tādējādi Jēkaba nakts pie Jabokas upes brasla ticīgajam kļūst par atskaites punktu tam, lai izprastu attiecības ar Dievu, kuru augstākā izpausme ir lūgšana.

Benedikts XVI atgādināja, ka lūgšana ietver sevī uzticēšanos Dievam nevis kā pretiniekam vai ienaidniekam, bet kā mīlošam Kungam, kurš dod savu svētību. Taisnība, Dieva noslēpums ir liels. Viņš liekas nesasniedzams. Tāpēc Bībeles autors simboliski runā par cīņu, kurā cilvēkam vajadzīgs dvēseles spēks, neatlaidība un izturība, lai sasniegtu to, ko ir iecerējis sasniegt. Pie tam ja mūsu vēlmju objekts ir Dievs, tas ir, ja tiecamies pēc aizvien dziļākām draudzības attiecībām ar Viņu, pēc Viņa svētības un Viņa mīlestības, tad cīņa noteikti beigsies ar sevis pilnīgu atdevi Dievam un sava nespēka atzīšanu. Pāvests piebilda, ka pazemīgi pieņemot Dieva svētību kā dāvanu, izmainās visa mūsu dzīve. Savukārt piedzīvojot iekšēju pārveidošanos, mēs kļūstam par svētību citiem cilvēkiem. Uzrunājot poļu svētceļniekus, Benedikts XVI atgādināja, ka pat ja reizēm mums ir grūti lūgties, tomēr esam aicināti saglabāt drošu pārliecību, ka lūgšana mūs iekšēji pārveido un kļūst par neizsmeļamu žēlastību avotu.

J. Evertovskis / VR