Apritot sešiem pontifikāta gadiem, pāvestam Benediktam XVI ceturtdienas vakarā bija
veltīts koncerts. Ierosme par šī kultūras snieguma dāvāšanu pieder Itālijas Republikas
prezidentam Džordžo Napolitano. Koncertu Pāvila VI zālē dziedāja un atskaņoja Romas
operteātra orķestris un koris maestro Hesus Lopeza Kobos un Roberto Gabbiani vadībā.
Tika izpildīts Antonio Vivaldi komponētais Credo RV 591 un Džoakino Rossini
Stabat Mater.
Pēc koncerta noklausīšanās pāvests pateicās prezidentam
Napolitano un koncerta izpildītājiem. Izmantojot izdevību, Svētais tēvs pateicās arī
visai itāliešu tautai par tās garīgo tuvību šais sešos gados, kā arī par tiešo un
netiešo klātbūtni dārgā priekšgājēja Jāņa Pāvila II beatifikācijas brīdī.
Pāvests
izteica prieku par tikko dzirdētajiem mūzikas meistardarbiem, ko sacerējuši divi izcili
Itālijas komponisti Antonio Vivaldi un Džoakino Rossini. Romas bīskaps teica, ka Itālijai,
kas šogad atskatās uz 150 savas vienotības gadiem, ar šiem savas tautas dēliem ir
pamats lepoties.
Pakavējoties pie Vivaldi komponētā Credo, jeb Baznīcas
ticības apliecinājuma, pāvests paskaidroja, ka ar Credo apliecināt savu ticību,
nozīmē uzticīgi apliecināt realitāti, kas mūs atbalsta, kas atbalsta pasauli. Tas
nozīmē pieņemt šīs realitātes patieso jēgu kā stabilu pamatu, uz kura droši varam
balstīties. Tas nozīmē arī apzināties, ka visa, tai skaitā arī mūsu pašu balstu, mēs
nevaram radīt paši. Šo balstu varam tikai saņemt. Kristīgā ticība nesaka „es ticu
uz kaut ko”, bet „es ticu un Kādu” – uz Dievu, kas ir atklājies Jēzū. Viņā apzinos
īsto pasaules jēgu. Šī ticēšana aptver visu personu, kas iet pretim Viņam.
Skaņdarbu
Credo venēciešu komponists Antonio Vivaldi sacerēja ap 1715. gadu. Benedikts
XVI pievērsa uzmanību, ka šai Credo izpildījumā nav solistu. Dzied tikai koris.
Šādā veidā komponists ir vēlējies izteikt ticības „mēs”, jeb visas Baznīcas kopienas
ticības apliecinājumu. Pāvests atgādināja, ka Vivaldi bija ne tikai komponists, bet
arī priesteris, un mūzika dzima no viņa ticības. Ievērojamais Venēcijas teātra mākslas
pārstāvis Karlo Goldoni, pēc savas pirmās tikšanās ar Vivaldi, liecināja: „Es viņu
satiku, mūzikas ieskautu un ar breviāru rokās.”
Otrs skaņdarbs, ko piektdienas
vakarā noklausījās pāvests, ir Džoakino Rossini Stabat Mater – lielā meditācija
par Jēzus nāves noslēpumu un par Viņa Mātes Marijas dziļajām sāpēm. Operu posmu savā
karjerā Rossini noslēdza jau 37 gadu vecumā, kā pēdējo sacerot operu „Vilhelms Tells”.
Kopš tā laika viņš nerakstīja plašu proporciju skaņdarbus, izņemot vienīgi Stabat
Mater un Petite Messe Solennelle. Dzirdētajā mūzikas sacerējumā Benedikts
XVI īpaši izcēla a capella dziedājumus Eja mater fons amoris un Quando
corpus morietur, kuros meistars atgriežas pie lielās polifonijas ar emocionāli
piesātinātu intensitāti, kas kļūst par īstu lūgšanu „Kad mirs mana miesa, ļaujiet,
lai dvēselei tiktu piešķirta Paradīzes godība”. 71 gada vecumā, pabeidzot Petite
Messe Solennelle, Rossini rakstīja: „Labais Dievs, lūk, esmu noslēdzis šo nabaga
Misi… Tu zini, ka esmu radīts komiskiem darbiem, kuros maz zinātnes, tikai mazliet
sirds un tas arī viss. Esi man žēlsirdīgs un ļauj baudīt paradīzi!” Lielā komponista
ticību pāvests Benedikts XVI novērtēja kā vienkāršu, taču ļoti patiesu. Viņš izteica
cerību, ka abi dzirdētie skaņdarbi bagātinās arī koncerta klausītāju ticību.