Benedikta XVI vēstījums Pontifikālās Sociālo zinātņu akadēmijas locekļiem

Pāvests ar vēstījuma starpniecību uzrunā Pontifikālās Sociālo zinātņu akadēmijas 17. plenārsesijas dalībniekus, kas šais dienās apsprieda tematu „Universālās tiesības daudzveidīgajā pasaulē. Reliģiskās brīvības lieta”.

Benedikts XVI izsaka savu vairākkārtējo novērojumu, ka Rietumu kristīgās kultūras saknes paliek dziļas. „Tā ir kultūra, kas deva dzīvību un vietu reliģiskajai brīvībai un turpina uzturēt konstitucionāli garantētu reliģijas brīvību un kulta brīvību, ko šodien bauda daudzas tautas,” atzīmē pāvests. Tā kā šīs brīvības sistemātiski noliedza XX gadsimta ateistiskie režīmi, starptautiskā kopiena tās atzina un iekļāva Apvienoto Nāciju Universālajā Cilvēktiesību deklarācijā.

Svētais tēvs norāda, ka šodien šīs cilvēka pamattiesības atkal apdraud attieksme un ideoloģijas, kuras gribētu apspiest brīvu reliģisko izpausmi. Tāpēc ir jāatbild uz izaicinājumu aizstāvēt un veicināt tiesības uz reliģisko brīvību un kulta brīvību. Šai ziņā pāvests izsaka pateicību Pontifikālajai Sociālo zinātņu akadēmijai un tās pašreizējai prezidentei Mērijai Annai Glendonei par ieguldījumu starptautiskajās debatēs.

„Cilvēka dabā ir dziļi ierakstīta tiekšanās pēc patiesības un jēgas, kā arī atvērtība transcendentajam. Jau pati daba mūs pamudina meklēt atbildi uz jautājumiem par savas eksistences nozīmi,” raksta pāvests. Viņš atgādina, ka pirms daudziem gadsimtiem Tertulians ieviesa terminu libertas religionis. Viņš uzsvēra, ka Dievs ir jāpielūdz brīvi, un ka reliģijas dabā ir nepieļaut piespiedu piederību. „Tā kā cilvēkam pieder brīva izvēle un Dievs no viņa sagaida brīvu atbildi uz aicinājumu,” vēstījumā paskaidro pāvests, „tiesības uz reliģisko brīvību ir jāuzskata kā cilvēka cieņas neatņemama sastāvdaļa, atceroties arī, ka cilvēka sirdij piemīt iedzimta atvērtība Dievam. Faktiski, autentiskā reliģijas brīvība cilvēkam ļauj piepildīt sevi un tādējādi tā dod ieguldījumu visas sabiedrības kopējam labumam”.

Apzinoties izmaiņas kultūrā un sabiedrībā, Vatikāna II koncils piedāvāja atjaunotu reliģiskās brīvības antropoloģisko pamatu. Koncila tēvi atzina, ka „daba un morālais pienākums cilvēku pamudina meklēt patiesību, jo īpaši reliģisko patiesību” (Dignitatis humanae, 2). Savukārt, kā teikts Evaņģēlijā, „patiesība dara brīvus” (sal. Jņ 8:32). Koncils paskaidroja, ka šī brīvība nozīmē tiesības, ko dabiski bauda katrs cilvēks. Tāpēc tās ir jāaizsargā un jānodrošina ar civilo likumu.

Benedikts XVI atgādina, ka ikvienai valstij ir suverēnas tiesības izdot savu likumdošanu un likumā ietvert attieksmju dažādību pret reliģiju. Dažas valstis paver plašu reliģisko brīvību, citas to samazina dažādu iemeslu dēļ, ieskaitot arī neuzticību pašai reliģijai. Svētais Krēsls turpina cīnīties, lai visas valstis atzītu cilvēka tiesības uz reliģisko brīvību, un aicina respektēt, kā arī vajadzības gadījumā aizsargāt reliģiskās minoritātes, kuras alkst pēc mierīgas sadzīves ar saviem līdzpilsoņiem un pilntiesīgas dalības civilajā un politiskajā savas nācijas dzīvē, lai sniegtu ieguldījumu visu kopējam labumam.

I. Šteinerte/VR