Kard. A. Banjasko: Karols Vojtila Itālijai un Rietumiem atnesa personīgās vēstures
atbalsi
Roma jau dzīvo Jāņa Pāvila II beatifikācijas svētku gaisotnē. Svētā Pētera laukumā
uz liela ekrāna nemitīgi tiek rādīta dokumentāla filma, kas palīdz atsaukt atmiņā
daudzus nozīmīgus notikumus nākamā svētīgā dzīvē – sākot no iecelšanas Pētera pēcteča
amatā, no pirmās uzrunas, ko tikko ievēlētais, gados vēl jaunais un enerģiskais, no
Eiropas Austrumiem uz Rietumeiropas garīgo sirdi – Romu atbraukušais pāvests teica,
stāvot uz svētā Pētera bazilikas balkona, līdz pat viņa pēdējai dienai šīszemes virsū.
Uz ekrāna cits pēc cita aizslīd vairāki viņa apustuliskie ceļojumi – vispirms Meksika,
Dominikānas Republika un Bahamas, tad pirmais ceļojums uz dzimto Poliju, kam sekoja
daudzi, jo daudzi citi – pavisam 104 starptautiskie ceļojumi. Jānis Pāvils II tikās
ar ticīgo kopienām, jaunatni, ar valstu vadītājiem, citu reliģiju un kristīgo konfesiju
pārstāvjiem, ar akadēmiķiem un kultūras darbiniekiem, ar politiķiem.
Arī Itālijas
sabiedrība un Baznīca ar īpašu intensitāti gatavojas nākamajai svētdienai, kad pāvests
Benedikts XVI savu priekšgājēju svinīgi iecels altāru godā. Jānis Pāvils II ir atstājis
paliekošu devumu ne tikai Itālijas ekleziālajā dzīvē, bet arī sociālajā un kultūras
progresā. Karols Vojtila mīlēja Itāliju un mīlēja Romu. Ne velti šobrīd uz ielām ir
izkārti lieli plakāti, zem kuriem citēts viņa aicinājums rūpēties par pilsētas attīstību,
kas savulaik izteikts romiešu dialektā „damose da fa, semo romani”.
Vairāk
par Jāņa Pāvila II ieguldījumu Itālijai intervijā Vatikāna radio stāsta Dženovas arhibīskaps,
Itālijas Bīskapu konferences prezidents Andželo Banjasko:
Jūtu tās pašas emocijas,
ko izjūt visa Baznīca, proti, lielu prieku un lielu pateicību par to, ka Svētais tēvs
Benedikts XVI ir varējis un vēlējies beatificēt savu priekšgājēju. Kristīgā tauta,
kas ir ilgojusies pēc šīs beatifikācijas, tagad priecīgi gaida tās īstenošanu. Pāvests
Jānis Pāvils II ir ienācis ne tikai katoļticīgo, bet visas pasaules sirdīs. Tas, ka
drīz viņu varēs godināt virs altāriem, piešķir lielu prieku un liek pateikties Benediktam
XVI.
Vai Jāņa Pāvila II mācībā ir kaut kas tāds, kas jūs personīgi uzrunā
visvairāk un kas ir palīdzējis jūsu kalpošanā Baznīcai? Tā ir Jāņa Pāvila II
sludināšana, viņa Maģistērijs, ko viņš nesa visai pasaulei, un kas ir saistīts ar
cilvēku tiesībām, katra cilvēka cieņu, vēsts, kas nav tikai socioloģiska, bet dziļi
teoloģiska. Vienmēr runājot par cilvēku, pāvests raudzījās uz Jēzu Kristu, kurš atklāj
Dieva patieso vaigu. Šis Maģistērijs ir iezīmējis manu reliģisko, priesterisko un
bīskapa formāciju. Tas ir atstājis paliekošu iespaidu arī uz visas pasaules sirdsapziņu.
Kādi
augļi pēc šīs beatifikācijas tiek gaidīti Itālijas Baznīcā? Iedvesma. Evaņģelizācijas
misionārās iedvesmas atjaunotne, lai mēs patiesi būtu savas zemes sāls un gaisma.
Baznīcai saskaņā ar sava Kunga pavēli, ir jābūt par iedvesmojošu klātbūtni, kas ir
priekpilna un gatava darboties visu cilvēku labā – protams, ne jau ar vēlmi pārņemt
un valdīt, bet ar vēlmi kalpot Itālijas sabiedrībai, un tātad, visu tās iedzīvotāju
un katra iedzīvotāja labumam, sludinot Jēzus Kristus Evaņģēliju.
Pirmais
ne-itāliešu pāvests pēc vairāk nekā četriem gadsimtiem, Karols Vojtila ir daudz devis
arī itāliešu sabiedrībai un kultūrai. Šai beatifikācijai būs īpaša vērtība arī tāpēc,
ka tā iekrīt Itālijas nacionālās vienotības 150. gadā. Kādas ir jūsu pārdomas šai
sakarā? Pāvests Karols Vojtila Itālijai un Rietumu pasaulei atnesa savas personīgās
vēstures atbalsi. Tā ir vēsture, kas attiecas uz Poliju un visu Austrumeiropu, kas
tik dedzīgi ir cīnījusies par savu brīvību un vienlīdzību. Tātad, es teiktu, ka viņš
ir devis veselīgu triecienu gan mūsu zemei, gan visai Rietumu pasaulei. Kas attiecas
uz Itālijas nacionālās vienotības gadskārtu, vēlos teikt, ka pāvests Vojtila bija
tas, kurš bez bailēm un kompleksiem no jauna piedāvāja pārdomāt „dzimtenes” jēdzienu
tā etimoloģiskajā nozīmē. Viņš ļoti skaistā un aizraujošā veidā pārkala mīlestības
izpratni pret savu zemi, savu kultūru, tradīcijām, tautu. Viņš runāja par tautas un
nācijas garu, nekrizdams identitātes noslēgtībā. Viņš lika ievērot, ka skaistā un
stiprā tradīcijā, vēsturē, kas ir bagāta ar vērtībām, vienmēr var rast priekšnoteikumus,
lai bagātinātu jebkuru citu kultūru.