Jānis Pāvils II. Pontifikāts, ko caurvijusi visas cilvēces vēsture
1996. gadā, atskatoties uz 50 gadiem priesterībā, pāvests Jānis Pāvils II kavējās
atmiņās, kas tika iekļautas grāmatā „Dāvana un noslēpums”. Šobrīd, tuvojoties viņa
beatifikācijai, ir publicēts jauns šīs grāmatas izdevums, kuram ievadvārdus uzrakstījis
itāliešu žurnālists Džanfranko Sviderkoskis. Viņš ir bijis laikraksta L’Osservatore
Romano korespondents, savulaik atspoguļojis Vatikāna II koncila norisi. Īpaši
ieinteresēts Sviderkoskis ir Jāņa Pāvila II dzimtās Polijas realitātēs. Pamatojoties
uz savām studijām par šo zemi un personīgajām atmiņām par Jāni Pāvilu II, viņš palīdz
uztvert saikni, kas vieno nākamā svētīgā priesterisko, bīskapa un vēlāk pāvesta kalpojumu.
Ielūkosimies
vairākos izvilkumos no Sviderkoska uzrakstītā grāmatas prologa. „Grāmatas sākumā Jānis
Pāvils II stāstīja par savu strādnieka pieredzi 20 gadu vecumā Zakržovecas akmeņlauztuvēs
Krakovā. Pēc Hitlera karaspēka ienākšanas Polijā un pēc universitātes slēgšanas, viņš
turpināja darbu, lai nenonāktu koncentrācijas nometnē. Atceroties šo laiku, pāvests
stāstīja par Františeku Labusu, vīru, kuram viņš bija nozīmēts par palīgu. Labuss
ir viens no 140 cilvēkiem – starp Karola Vojtilas ģimenes locekļiem, garīgajiem vadītājiem,
priesteriem, bīskapiem, kardināliem, filozofiem un svētajiem, kuru vārdus viņš piemin
šai grāmatā. Šie cilvēki tiešā, vai netiešā veidā ir veicinājuši viņa priesterisko
izaugsmi. Pirmajā brīdī varētu likties, ka Labuss ir otrā plāna persona, vismaz salīdzinot
ar arhibīskapu Adamu Stefanu Sapjehu, kura dzīvē bija ierakstīta Polijas vēsture,
vai salīdzinot ar tādiem svētuma paraugiem kā svētais Jānis no Krusta, brālis Alberts,
Adams Hmeļovskis, svētie Luī Marija Grinjons de Monfors un Jānis Marija Vianejs. Tomēr
arī pazemīgajam un nepazīstamajam Zakržovecas strādniekam bija liela loma Karola dzīvē
– pie tam, ne tikai viņa lēmumā kļūt par priesteri, bet visvairāk jau pašas priesterības
ideāla nostiprināšanā, kas vēlāk iedvesmoja arī bīskapa un pāvesta misiju.
Lūk,
ko Vojtila rakstīja par Františeku Labusu: „atceros, kā viņš dažreiz vērsās pie manis
ar vārdiem: „Karol, tev jākļūst par priesteri. Tev ir laba balss, tu varēsi labi dziedāt
un tev labi klāsies…”. Viņš to teica visā savā vienkārša cilvēka sirsnībā, izsakot
sabiedrībā izplatītu pārliecību par priesteru dzīves apstākļiem. Vecā strādnieka vārdi
ir iespiedušies manā atmiņā”.
Labuss iezīmēja tādu priestera tēlu, kam tais
laikos, īpaši smagajos kara gados, klājās salīdzinoši labāk nekā pārējiem, taču Karols
Vojtila savā prātā izveidoja un nostiprināja pavisam citu, diametrāli pretēju priestera
paraugu. Šim ideālam nebija nekā kopīga ar klerikālismu, ar kastu, kas nošķirta no
sabiedrības un no cilvēku ikdienas problēmām. „Ticīgajiem nav vajadzīgi Baznīcas funkcionāri,
vai prasmīgi administratori, bet gan garīgie pavadītāji, izglītotāji”, teica Karols
Vojtila kādā 1972. gada intervijā, būdams jau Krakovas arhibīskaps.
Šāda pārliecība,
protams, prasīja daudz upuru. Arī pontifikāta pirmajos gados tika sarīkota asa kampaņa
pret jauno pāvestu un viņa centieniem ieviest jaunu priesterības modeli visā universālajā
Baznīcā. Grāmatā „Dāvana un noslēpums” izcelta tā kontinuitāte, kas pastāv starp sagatavošanās
laiku priesterībai, starp priestera un bīskapa kalpošanu, un pontifikātu.
Nav
viegli saprast Jāņa Pāvila II personību un viņa devumu universālajai Baznīcai, ja
neievēro ticības, kultūras un vēstures kontekstu, kas viņam ir nācis pūrā no dzimtās
Polijas. Tāpat nav iespējams izprast viņa pontifikātu, neiedziļinoties viņa priesteriskā
paaicinājuma saknēs, viņa pieredzētajā, viņa dzīves pārbaudījumos. Ir jāievēro ģimenē
saņemtais mantojums, reliģiskais, kultūras un sociālais scenārijs trīsdesmito gadu
Polijā, filozofijas un teoloģijas studijas, teātris, darbs, karš, holokausts, XX gadsimta
totalitārisms, un visbeidzot, pastorālā kalpošana, bīskapība, piedalīšanās Vatikāna
II koncilā.
Katram brīdim, situācijai, izvēlei un žestam, piemēram, zemes skūpstīšanai,
sekojot Arsas prāvesta piemēram, ir bijusi specifiska loma Karola Vojtilas cilvēciskajā
un garīgajā izaugsmē. Ir kāda saikne, kas caurvij visus šos brīžus, situācijas, izvēles
un žestus, un tiecas uz kādu noteiktu mērķi. Citiem vārdiem runājot, tad, kad Krakovas
arhibīskaps ienāca kardinālu konklāvē, sev līdzi nesot dzīvu piemiņu par savas dzimtenes
vēsturi un notikumiem, šķita, ka viņš jau bija „sagatavots” lielajai atbildībai, kas
gulstas uz pāvesta pleciem, un gatavs nekavējoties ienirt visas katoļu pasaules realitātēs
un problēmās. No Polijā gūtās pieredzes uz Pētera kalpošanas universālo dimensiju,
un to savstarpējās sintēzes izrietēja viņa pontifikāta lielā pārmaiņu novitāte.
Pāvesti,
īpaši modernā laikmeta pārstāvji, sekojot Evaņģēlijam, vienmēr ir rūpīgi aizstāvējuši
cilvēku un viņa tiesības. Taču laikam neviens to nedarīja ar tik lielu spēku, dedzību
un sevišķi, ar tik dziļām zināšanām par draudiem, kas apdraud cilvēku un viņa cieņu,
kā Jānis Pāvils II. Šīs zināšanas viņš dramatiskā veidā sāka apgūt 1939. gada 1. septembrī,
līdz ar Polijas okupāciju no nacistiskās Vācijas puses, un tai sekojošo II Pasaules
karu. Šie traģiskie notikumi jaunajā Karolā vēl vairāk nostiprināja izpratni par priesterību
un par priestera misiju pasaulē.
Lasot grāmatu „Dāvana un noslēpums” tūlīt
saprotam, ka tās autors pats savām acīm ir skatījis tā laika šausmas. Viņa acīm pavīd
Jagelonikas universitātes profesoru deportācija uz koncentrācijas nometni. Karols
pievienojas „Ūnijai” – pretošanās pret nacismu kustībai un uzsāk spēlēt pagrīdes teātra
trupā. Šai laikā viņš strādā Solvejā. Tas ir laiks, kad mirst viņa tēvs, laiks, kad
jauneklis piedzīvo daudzu savu studiju biedru, to skaitā ebreju pēkšņo pazušanu. Aizvien
vairāk viņu nomoka jautājums par to, kāpēc viņš pats ir ticis pasargāts daudzajās
draudu situācijās. Arī viņš taču, tāpat kā viņa biedri, kādu dienu varēja tikt paņemts
no mājām, fabrikas, un aizvests uz koncentrācijas nometni.
Ieroči beidzot norima
un Krakova tika atbrīvota. Karols piedzīvoja lielo notikumu – priesterisko ordināciju
un vēlāk pirmo Svēto Misi. Sekoja ceļš uz Romu, lai papildinātu studijas. Pēc diviem
gadiem atgriešanās atkal okupētajā Polijā, šoreiz no komunistu puses. Pēc darba pieredzes
attālajā Ņegovecas draudzē, Karols atgriezās Krakovā. Viņa dzīvi uz visiem laikiem
izmainīja tikšanās ar universitātes studentiem. Šīs tikšanās spēcīgi iezīmēja arī
viņa priesterisko misiju.
Gāja gadi un pienāca pārsteiguma pilnā ziņa par viņa
nomināciju bīskapa kārtā. Atkal sekoja ceļš uz Romu, šoreiz, lai piedalītos Vatikāna
II koncilā. Tā bija vienreizēja iespēja pastorālās un teoloģiskās pieredzes papildināšanā.
Taču tad, kad bīskaps Vojtila atgriezās Krakovā, viņam nācās pārvarēt aizvien smagāku
un aizvien tiešāku konfrontāciju ar karojošo ateismu. Draudi, netaisnības, represijas,
jebkādu, pat vismazāko jaunatnes protestu apslāpēšana, bruņutehnikas pielietošana
pret strādniekiem, kas prasīja ievērot viņu tiesības, ticīgo vajāšanas – tā bija komunistiskās
sadzīves realitāte.
Polija bija novārdzināta. Sākumā nacisms, tad komunisms.
„Abas totalitārās varas,” rakstīja pāvests savā grāmatā, „esmu iepazinis, ja tā var
teikt, no iekšienes. Ar to arī lielā mērā izskaidrojama mana jūtība pret katras cilvēciskās
personas cieņu un tās tiesību ievērošanu, sākot jau no tiesībām dzīvot…”. Un tomēr,
Jānim Pāvilam II to vajadzēja atkārtot Aušvicā (Osvencimā) savā pirmajā pontifikālajā
ceļojumā uz Poliju. Viņš teica: „Varbūt kāds vēl varētu brīnīties, ka pāvests, kurš
ir dzimis un izglītojies šai zemē, pāvests, kurš ir ieradies svētā Pētera sēdeklī
no diecēzes, kuras teritorijā atrodas Osvencimas nometne, savu pirmo encikliku ir
iesācis ar vārdiem Redemptor hominis, un veltījis to cilvēka lietai visā tās
kopumā?”
„Dāvana un noslēpums” definitīvā veidā sniedza un joprojām lasītājiem
sniedz divas atslēgas, kas paver durvis uz Jāņa Pāvila II dzīves, personības un maģistērija
iepazīšanu. Aiz pirmajām durvīm lielākoties slēpjas reliģiskā un garīgā dimensija,
tai nav nekāda sakara ar politizāciju, kas daudzreiz tika uzvelta uz Jāņa Pāvila II
pleciem. Grāmatā atklājas viņa cilvēcība, viņa sirds nevīstošā jaunība un spēja katru
dienu apbrīnot visu, ko Providence bija likusi viņa ceļā.
Savukārt, otrā atslēga
ļauj ienākt Svētā tēva un viņa pontifikāta vēsturē, līdz ar ko ir atnestas lielas
cerības un lieli jauninājumi. Tā ir vēsture, kura vienmēr – traģēdiju pēc traģēdijas,
veiksmi pēc veiksmes, ir bijusi cieši savīta ar visas cilvēces vēsturi gadu tūkstoša
mijā.”