2011-04-15 17:07:28

Kard. Dž. Koppa: Jāņa Pāvila II mīlestībai uz Dievmāti nebija robežu


Gatavojoties pāvesta Jāņa Pāvila II beatifikācijai, atmiņās dalās viņa tuvākie līdzstrādnieki. Savs vārds sakāms arī kardinālam Džovanni Koppa. Vislielāko viņa ievērību piesaistījis Karola Vojtilas mariāniskais garīgums. „Viņa mīlestībai uz Dievmāti nebija robežu,” atceras kardināls. „Jānis Pāvils II nekad neizlaida izdevību runāt par Mariju. Viņai viņš veltīja encikliku Redemptoris Mater. Jau kopš pontifikāta sākuma katra mēneša pirmajā sestdienā viņš kopā ar ticīgajiem un svētceļniekiem, kas apmeklēja Vatikānu, vēlējās skaitīt Rožukroni. To viņš bagātināja arī ar jaunajiem Gaismas noslēpumiem. Savukārt, jau mūža nogalē Jānis Pāvils II svinēja Rožukroņa gadu.”

Kardināls Koppa spilgtā atmiņā glabā arī pāvesta svētceļojumus uz Lurdas un Fatimas svētnīcām. Katrā ārzemju ceļojumā viņš ieprogrammēja vizīti uz ievērojamām mariāniskajām svētvietām. „Zinu, cik ļoti viņš vēlējās, lai Jaunavas Marijas attēlam tiktu ierādīta viena no centrālajām vietām Vatikāna bazilikā. Viņš vēlējās, lai vismaz Apustulisko pili rotātu Kristus Mātes attēls,” atceras kardināls. Nu Jaunava patiešām noraugās uz ticīgajiem svētā Pētera laukumā un svētī tos no pazīstamā Totus Tuus attēla.

Totus Tuus ir moto, ko Karols Vojtila izvēlējās pirms savas konsakrēšanas bīskapa kārtā. Šos vārdus nākamais pāvests aizguva no svētā Luī Marijas Grinjona de Monfora – viena no ievērojamākajiem Marijas godinātājiem Baznīcas vēsturē. Totus Tuus ir de Monfora lūgšana, kuru Jānis Pāvils II ne tikai katru dienu skaitīja, bet rakstīja to arī uz savu homīliju, encikliku un citu tekstu lapām, parasti, augšējā labējā stūrī. Tā, piemēram, pirmajā lapā viņš uzrakstīja Tuus totus ego sum – „Es esmu viss tavs”, otrajā Et omnia mea tua sunt – „Un visas manas lietas ir tavējās”, trešajā Accipio Te in mea omnia – „Es Tevi pieņemu visās manās lietās”, ceturtajā – Praebe mihi cor tuum – „Dāvā man savu sirdi”. Tādā veidā viņš turpināja atkārtot šo lūgšanu uz visām pārējām teksta lapām. Vatikāna valsts sekretariāta arhīvā glabājas tūkstošiem šādu lapu, kas liecina par Jāņa Pāvila II lielo mīlestību uz Mariju.

„Šī mīlestība uz Mariju dzima no mīlestības uz Kristu,” stāsta kardināls Koppa. „Mīlēt Jēzu ir visas mūsu dzīves aicinājums. Ja tas attiecas uz katru kristieti, vēl jo vairāk tam jāattiecas uz pāvestu. Tas ir pats par sevi saprotams un varētu likties, ka par to nemaz nav vērts runāt, taču vēlos to izcelt, tāpēc ka man atmiņā saglabājies kāds īpašs gadījums, kas notika viņa pēdējās apustuliskās vizītes laikā Čehijā,” stāsta kardināls. Šī vizīte notika1997. gadā. Čehoslovākijā pāvesta kārtā viņš jau pabija 1990. gadā, tūlīt pēc tam, kad krita Berlīnes mūris. Toreiz viņš apmeklēja Prāgu, Velegradu un Bratislavu. 1995. gadā viņš šai zemē ieradās otrreiz un apmeklēja Prāgu Bohēmijā un Olomoucu Morāvijā. Šai laikā viņu jau mocīja fiziskas ciešanas. Viņš sāka staigāt ar spieķi un jokoja ar jauniešiem, kas vienmēr vēlējās pulcēties ap viņu. Taču toreiz viņā vēl bija saglabājies arī fiziskais spēks, kas ļāva kāpt pa kāpnēm, neizmantojot liftu.

Kardināls Koppa atceras, ka pirmajā vakarā pēc ierašanās Čehijas Republikā un vakariņām ar bīskapiem, pāvests ienāca Vissvētākā Sakramenta kapelā. Māsas speciāli viņam bija sagatavojušas ērtu lūgšanu soliņu, uz kura nomesties ceļos, taču Jānis Pāvils II nolēma lūgties uz altāra pakāpiena. „Es viņu pavadīju un gaidīju kapelas ārpusē,” stāsta Džovanni Koppa. „Nākamajā vakarā biju aizņemts, atbildot uz tālruņa zvaniem un nevarēju viņu pavadīt uz kapelu. Ierados tur vēlāk, kad viņš jau bija sācis lūgties. Pirms ienākt, manas ausis sasniedza tādas kā mūzikas skaņas, bet kad klusi pavēru durvis, ieraudzīju, ka pāvests, atkal nometies ceļos uz pakāpiena pašā altāra priekšā, klusi, bet aizrautīgi dziedāja iepretim tabernakulam. Viņš dziedāja Jēzum Euharistijā: tā bija pāvesta un Hostijā esošā Kristus, Pētera un Kristus vienotība. Mani tas aizkustināja līdz sirds dziļumiem, tas bija spēcīgs atgādinājums par ticību un par mīlestību uz Euharistiju, kā arī par Pētera kalpošanas realitāti. Nekad neaizmirsīšu šo trauslo dziesmu, kas atgādināja par mīlestības sarunu ar Kristu. Par šo epizodi esmu stāstījis tikai vienreiz, turpat Čehijā, taču vēlos, lai tā kļūtu zināma arī plašāk, jo īpaši tagad, kad tuvojas viņa beatifikācija. Tā ir spoža liecība par to, ka mums, ticīgajiem, vienmēr ir jāglabā dzīva, intīma un dziļa saikne ar Euharistijā klātesošo Jēzu. Tas visizteiksmīgāk parāda arī, ka Jānis Pāvils II bija cilvēks, kurš patiesi iemīlējies Kristū.”

Visbeidzot, kardināls Koppa vēlas izcelt slāvu tautu mīlestību uz poļu tautības pāvestu. Viņš atceras, ka 1990. gadā kā pontifikālais sūtnis ticis nosūtīts uz Čehoslovākiju, kas pēc diviem gadiem mierīgā ceļā sadalījās divās valstīs – Čehijā un Slovākijā. „Tā bija vislielākā dāvana, ko tūlīt pēc manas konsakrācijas par bīskapu, man uzdāvināja Jānis Pāvils II,” atceroties savu nomināciju par apustulisko nunciju, stāsta kardināls. „Atceros, ka vēl dienā pirms došanās uz Prāgu, es viņu satiku Vatikāna helikopteru laukumā, atgriežoties no vizītes kādā Itālijas diecēzē, un teicu viņam: „Svētais tēvs, rīt dodos ceļā, un beidzot arī es, būdams Slovākijā, varēšu skatīt „jūsu Tatrus”. Viņš, labsirdīgi smaidīdams, man atbildēja: „O, bet Tatri ir daudz skaistāki no Polijas puses!”

„Apustuliskā nuncija pieredze Čehoslovākijā bija visintensīvākā manā dzīvē,” savās atmiņās kavējas kardināls Koppa. „Tais gados klātienē varēju pārliecināties, cik liela mīlestība pret pāvestu valda čehu un slovāku tautās, sākot jau no valstiskajām autoritātēm. Prezidents Havels man divreiz stāstīja, ka Jānim Pāvilam II piederējusi fundamentāla loma komunisma sagrāvē. Bez šaubām, viņš uzskatīja, ka brīvības uzvarai pār komunismu ir bijuši arī citi cēloņi, taču bez Jāņa Pāvila II rezultāts nebūtu tik ātrs un negaidīts.”

Citreiz Havels uzsvēris, ka viņa sarunas ar pāvestu bijušas ļoti neformālas un sirsnīgas: „Viņš runā poļu, es čehu valodā, un mēs saprotamies ļoti labi” prezidents atcerējies savas iepriekšējās tikšanās ar Jāni Pāvilu II.

„Tas, ka Jānim Pāvilam II piederēja visas pasaules ticīgo, jo īpaši austrumeiropiešu simpātijas, bija fakts, ka viņš bija pirmais slāvu tautības pāvests vēsturē. Cilvēki, kas četrdesmit gadus bija piesātināti ar ateistisko propagandu un nenovērtēti savā cilvēcībā, sāka saprast, kas ir Baznīca, ka ticība Dievam un mīlestība uz Kristu ved pie kopības un brālības. Arī tāpēc, Jānis Pāvils II bija liela Dieva dāvana Baznīcai un cilvēcei,” uzsver kardināls Džovanni Koppa.

I. Šteinerte/VR







All the contents on this site are copyrighted ©.