Navarro Valls: vislielākā Jāņa Pāvila II dāvana ir viņš pats!
Vairs nepilns mēnesis ir palicis līdz pāvesta Jāņa Pāvila II beatifikācijai. Tas ir
notikums, kurš noteikti ieies vēsturē kā viens no neaizmirstamākajiem Baznīcas dzīvē.
Liels ir ticīgo prieks un vēl lielākas emocijas pārņem tos, kas nākamajam svētīgajam
strādāja cieši līdzās. Viens no šādiem līdzstrādniekiem ir Hoahins Navarro Valls,
kurš Jāņa Pāvila II pontifikāta laikā veica Svētā Krēsla preses dienesta vadītāja
pienākumus. Intervijā Vatikāna radio viņš stāsta galvenokārt par to, ar kādām izjūtām
saņēma vēsti par 1. maijā gaidāmajām beatifikācijas svinībām:
Es teiktu, ka
izjūtas bija tādas pašas, kādas man bija dažas minūtes pēc viņa aiziešanas 2005. gada
2. aprīlī, tas ir, milzīgas pateicības izjūtas pret šo cilvēku, šo pāvestu, kurš mums
tiešā veidā runāja par Dievu – ne tikai man protams, bet visai cilvēku paaudzei. Viņš
mums palīdzēja uzzināt par tiem cilvēcisko un kristīgo vērtību dārgumiem, par kuriem
pāvestam ir uzticēts vēstīt.
Jūs veselus 20 gadus pavadījāt blakus Jānim
Pāvilam II, bet cik lielā mērā un kādā veidā Karols Vojtila ir klātesošs jūsu dzīvē
pēc 2005.gada 2. aprīļa?
Jūsu jautājums aizved mani kādā brīdī, kas sekoja
dažas dienas pēc viņa aiziešanas. Tā bija viena no preses konferencēm, kuras vēl turpināju
vadīt Sede Vacante periodā. Kāda žurnāliste, šķiet, vāciete, man uzdeva jautājumu:
„Vai jums pietrūkst Jāņa Pāvila II, jo jūs taču atradāties viņam tik tuvu visus pontifikāta
gadus?” Mana atbilde bija šāda: „Nē, man viņa nepietrūkst!” Man nepietrūkst, jo sākumā
varēju būt kopā ar viņu divas, trīs stundas dienā, bet tagad varu kontaktēties visas
24 stundas diennaktī. Viņš ir klātesošs 24 stundas diennaktī un es viņu lūdzu man
palīdzēt, tāpat kā es pieticīgā veidā centos palīdzēt viņam vienā no pontifikāta aspektiem,
proti, sociālajā komunikācijā.
Kāda ir vislielākā dāvana, ko Jānis Pāvils
ir devis jums kā cilvēkam, kā ticīgajam?
Domāju, ka vislielākais mantojums
ir viņš pats, būdams kristīgās dzīves piemērs – piemērs tam, kā kristietim ir jādzīvo
saskaņā ar Evņģēliju. Tā ir vislielākā viņa atstātā dāvana. Ir vēl dāvanas ar citu
dimensiju un tas ir milzīgais atmiņu klāsts par kopā pavadīto ikdienu.
Vai
ir kāds brīdis, arī pāvesta teiktais vārds, ko pēc viņa nāves skatāt jaunā gaismā?
Jā,
protams. Ir doma, ko viņš izteica vienā frāzē, un kuru atceros no galvas. Viņš to
atkārtoja vairākkārt, arī tikšanās reizē UNESCO. Viņa doma bija šāda: Ticība, kas
neveido kultūru, ir slikti saņemta, slikti dzīvota un slikti komunicēta ticība.” Lūk,
šī frāze man bieži skan galvā. Tas ir liels izaicinājums, arī šajā vēstures brīdī.
Tūlīt
svēts! Jau no pašām bērēm ļaudis gaidīja šo beatifikācijas brīdi. Vai patiešām var
teikt, ka Dieva tauta tūlīt pat ir atzinusi Jāņa Pāvila II svētumu?
Daudzus,
daudzus gadsimtus svētos par tādiem ir darījuši paši ticīgie, izplatīdami par viņiem
svētuma vēsti. Tā notika arī tai rītā, kad svētā Pētera laukumā norisinājās Jāņa Pāvila
II bēru dievkalpojums. Cilvēkam piemīt liela, vienreizēja spēja, kas atbilst viņa
kā cilvēka būtībai. Tā ir spēja pazīt patiesību. Daudzus gadus visi redzējām saskaņu
starp to, ko Jānis Pāvils II teica, un to, kā viņš dzīvoja. Viņš liecināja par kristīgajām
vērtībām ne tikai ar vārdiem, bet pats ar savu dzīvi.
Jūs vienreiz teicāt,
ka Karolam Vojtilam piemita svēto humors. Lūk, patiešām, ir skaisti apzināties, ka
Svētais Tēvs mums uzsmaida no debesīm!
Jā, esmu par to drošs un pārliecināts!
Starp ļoti daudzajām Svētā tēva kvalitātēm bija arī šī: teicama humora izjūta! Viņš
bija cilvēks ar pozitīvu eksistences skatījumu un tas noteikti nav izskaidrojams ar
viņa rakstura īpašībām vien. Viņā mājoja pārliecība, ka visi cilvēki ir Dieva bērni.
Tas arī piešķīra drošību un optimismu, kas Jānī Pāvilā II bija acīmredzami. Tieši
tādu viņu tagad arī iedomājos – smaidošu Dieva vaiga priekšā!