Benedikts XVI: pasargāt no maldiem sirdsapziņas un aizstāvēt tiesības uz dzīvību

Romā notika gadskārtējā Pontifikālās Dzīvības akadēmijas sanāksme. 26. februārī tās dalībnieki tikās ar pāvestu. Benedikts XVI atgādināja, ka sanāksmes temats par pēcaborta sindromu, skar morālo sirdsapziņu. Tā nav tikai nogalinātā bērna mātes, bet arī tēva sirdsapziņa. Bieži gadās, ka aptumšotas sirdsapziņas rezultātā, tēvi pamet sievietes, kam iestājusies grūtniecība. Katoliskās Baznīcas katehisms māca, ka morālā sirdsapziņa, ir „prāta spriedums, ar kura starpniecību cilvēks morāliski izvērtē darbību, kuru tas veiks, pašreiz veic, vai jau ir paveicis” (1778). Morālās sirdsapziņas uzdevums ir izšķirt starp labo un ļauno dažādās dzīves situācijās, lai, pamatojoties uz šo spriedumu, cilvēks varētu brīvi orientēties uz labo. Benedikts XVI uzsvēra, ka tiem, kas vēlas noliegt cilvēka morālas sirdsapziņas esamību, samazinot tās balsi līdz ārējo nosacījumu rezultātam, vai emocionālam fenomenam, ir svarīgi atgādināt, ka cilvēka darbības morālā kvalitāte nav kāda ārēja, vai fakultatīva vērtība, nedz arī kristiešu, vai citu reliģiju ticīgo prerogatīva, bet tā attiecas uz katru cilvēcisku būtni. Caur morālo sirdsapziņu Dievs runā uz katru cilvēku un aicina to aizsargāt cilvēka dzīvību katrā tās brīdī. Šai personīgajā saiknē ar Radītāju slēpjas morālās sirdsapziņas dziļā cieņa un tās neaizsakaramības jēga.

Cilvēks paliek ievainots, ja viņa rīcība ir pretrunā ar sirdsapziņu. Taču, arī tad, kad cilvēks atsakās no patiesības un no labā, ko viņam piedāvā Radītājs, Dievs viņu nepamet, bet tieši caur viņa sirdsapziņu turpina to meklēt un uzrunāt, līdz cilvēks atzīst savu kļūdu un atveras dievišķajai žēlsirdībai, kas spēj sadziedēt jebkuru rētu.

Pāvests īpaši vērsās pie mediķiem, sakot, ka viņiem no maldīšanās ir jāpasargā daudzu sieviešu sirdsapziņas, kas abortā vēlas rast ģimenes, ekonomisko un sociālo grūtību risinājumu, vai arī, atsevišķos gadījumos, bērna veselības problēmu risinājumu. Tieši šais gadījumos izvēlēties abortu sievieti nereti pierunā ārsts, apgalvojot, ka tā ir ne tikai morāli pareiza izvēle, bet arī „pienākums”, lai izvairītos no bērna un no visas ģimenes ciešanām, kā arī no „nastas” sabiedrībai. Uz tādas kultūras fona, kurā ir noticis dzīvības jēgas aptumsums, kurā aborts netiek uzskatīts par smagu grēku, mediķiem ir vajadzīgs īpašs garīgs stiprums, lai turpinātu apgalvot, ka aborts neko neatrisina, bet nogalina bērnu, sagrauj sievieti un aptumšo tēva sirdsapziņu, bieži vien sagraujot arī ģimenes dzīvi.

Pāvests uzsvēra, ka ne tikai mediķiem, bet visai sabiedrībai ir jāaizstāv tiesības uz dzīvību un uz īsto sievietes labumu, kuru nevar gūt no aborta. Benedikts XVI rosināja arī palīdzēt sievietēm, kas izdarījušas abortu, pārdzīvot morālo un eksistenciālo drāmu. Šai ziņā pastāv daudzveidīgas iniciatīvas diecēžu un atsevišķu brīvprātīgo līmenī. Kristīgā kopiena nedrīkst atteikties no šāda veida līdzatbildības. Pāvests Jānis Pāvils II savā enciklikā Evangelium vitae ir rakstījis: „Baznīca zina, cik daudz apstākļu ir ietekmējuši jūsu izvēli... Taču neļaujieties bailēm un neatmetiet cerību. Mācieties saprast, kas ir noticis un izskaidrojiet to saskaņā ar patiesību. Ja tas vēl nav izdarīts, pazemīgi ļaujieties notikušā nožēlai: katras žēlsirdības Tēvs jūs gaida, lai dāvātu jums savu piedošanu un mieru Izlīgšanas sakramentā. Tam pašam Tēvam un Viņa žēlsirdībai cerībā uzticiet jūsu bērnu. Ļaujiet sev palīdzēt draudzīgiem un kompetentiem cilvēkiem, un ar savu ciešanu liecību kļūstiet par visu cilvēku dzīvības tiesību aizstāvi” (99).

I. Šteinerte/VR