Baznīcas atjaunotne sākas ar sirds atgriešanos. Pāvesta katehēze par sv. Robertu Bellarmīnu

Reformas Baznīcā sākas ar cilvēka personīgo atjaunotni un sirds atgriešanos – sacīja Benedikts XVI trešdienas vispārējās audiences laikā. Katehēzē pāvests pievērsās jezuītu tēva Roberta Bellarmīna dzīvei un mācībai. Baznīcas doktors dzīvoja 16. gadsimta otrajā pusē un 17. gadsimta sākumā. Savu dzīvi veltīja kalpošanai pāvestam un Svētajam Krēslam. Uzrunājot svētceļniekus angļu valodā, Svētais tēvs izteica līdzjūtību Jaunzēlandē notikušajā zemestrīcē cietušajiem, apliecinot, ka lūdzas par visiem traģēdijas upuriem. Pāvests aicināja vienoties lūgšanā arī klātesošos un mudināja atbalstīt tos, kuri piedalās glābšanas darbos.

Pirms ierašanās Pāvila VI zālē, Benedikts XVI apstājās pie vienas no Svētā Pētera bazilikas ārējām nišām, kur pasvētīja sv. Marones statuju. Klātesošo vidū bija maronītu rita patriarhs kard. Nasrallahs Sfeirs, Libānas prezidents Mišels Suleimans un dažādām konfesijām piederīgo šīs valsts ministru grupa. Īsu uzrunu teica kard. Andželo Komastri. Vairāk nekā piecus metrus augstā marmora statuja ir spāņu skulptora Marka Augusta Dueasa darbs. Tajā attēlots sv. Marone dāvinām pasaulei nelielu maronītu stila baznīcu. Pēc pasvētīšanas notika īsa saruna starp pāvestu un Libānas prezidentu. Pēdējais audiencē pie Benedikta XVI ieradīsies 24. februāra rītā.

Uzrunājot Pāvila VI zālē sapulcējušos svētceļniekus, pāvests norādīja uz Robertu Bellarmīnu kā izcilu Baznīcas gana paraugu un lūgšanas skolotāju. Svētais dzimis 1542. gadā Toskānas apgabalā (Itālijā) un miris 1621. gadā Romā. Tajā laikā valdīja nopietna politiskā un reliģiskā krīze. Bellarmīnam bija ļoti nozīmīga loma Baznīcā. Saņēmis teicamu vispārējo izglītību, 1560. gadā viņš iestājās jezuītu ordenī. Studēja Romā, Padujā un Luvēnā. Darbojās kā teoloģijas profesors Luvēnā un Romas kolēģijā. Pēc Tridentas koncila savas pūles veltīja tam, lai stiprinātu katoļu Baznīcas identitāti. Sarakstīja Kontraversijas, katehismu Īsa kristīgā mācība, kā arī vairākus citus darbus un daudzas homīlijas. Neskatoties uz to, ka Bellarmīns lielu uzsvaru lika uz Baznīcas institucionālo aspektu, viņš neaizmirsa arī tās garīgo dimensiju un iekšējo bagātību – norādīja Benedikts XVI.

Pāvests Klements VIII Bellarmīnu nominēja par pāvesta nama teologu, vēlāk piešķīra viņam kardināla titulu. Svētais pāri visam bija dedzīgs dvēseļu gans un talantīgs sprediķotājs. Savās homīlijās un katehēzēs mudināja ticīgos uzmanību pievērst Jēzum Kristum, Viņu aizvien labāk iepazīt un vairāk mīlēt. Gan kā priesteris, gan vēlāk kā bīskaps, Bellarmīns visu darīja ar vienu mērķi – vest cilvēkus pa svētuma ceļu. Darbojās arī dažādos dikastērijos pie Svētā Krēsla, kā arī pildīja diplomātiskās funkcijas. Pāvests Pijs X viņu pasludināja par svēto, bet Pijs XI – par Baznīcas doktoru.

Benedikts XVI norādīja, ka ar valdīšanas spējām apveltītais svētais ir izcils lūgšanas skolotājs. Viņš māca, ka lūgšana ir katras mūsu darbības dvēsele. Lūgšanā mēs klausāmies Dieva Vārdu un kontemplējam Kunga lielumu. Tas, kurš patiesi lūdzas, nenoslēdzas sevī. Viņš priecājas, ka var pilnībā uzticēt sevi Dievam, un ir atvērts līdzcilvēkiem. Grāmatā Prāta pacelšana pie Dieva viņš raksta, ka tas, kurš atrod Dievu, atrod visu, turpretī, kurš pazaudē Dievu, pazaudē arī visu pārējo. Savukārt darbā Māksla pareizi nomirt Bellarmīns parāda, kā varam zināt, ka savā dzīvē staigājam pa pareizo ceļu. Drošākais kritērijs ir biežas un nopietnas pārdomas par to, ka reiz mums nāksies Dievam dot norēķinu par nodzīvoto dzīvi, kā arī centieni nedzīties pēc mantas šeit virs zemes, bet dzīvot vienkārši un ar mīlestību. Kādā citā grāmatā autors mudina garīgos ganus un visus ticīgos nopietni pievērsties savas iekšējās dzīves atjaunotnei, sekojot Svēto Rakstu mācībai un svēto dzīves paraugam. „Bellarmīns ar savas dzīves personīgo piemēru māca, ka Baznīcā nevar notikt patiesa reforma, ja pirms tam nenotiek mūsu pašu iekšējā atjaunotne un sirds atgriešanās”, sacīja pāvests.

Benedikts XVI piebilda, ka šis Baznīcas doktors lieliski prata uzrunāt arī visvienkāršākos ļaudis, atklājot viņiem ticības noslēpuma skaistumu. Svētais atgādināja, ka cilvēks ir radīts Dieva godam un aicināts iemantot pestīšanu. Šim mērķim jākļūst par viņa sirds dārgmantu. Tāpēc par savu patieso labumu mums jāuzskata to, kas mūs ved uz šo mērķi, proti, dzīvi vienotībā ar Dievu, bet par ļaunumu to, kas mūs no šī mērķa attālina. Svētā pamācības nav izgājušas no modes – pasvītroja pāvests. Esam aicināti tās nopietni pārdomāt un saskaņā ar tām dzīvot. Esam aicināti pilnībā uzticēties Kungam un ļaut, lai katru mūsu dzīves mirkli izgaismo ticība.

Vispārējās audiences laikā, klātesot Spoleto bīskapam Renato Bokkardo, Montekassino abatam Paolo Vittorelli un delegācijām no Nursijas un Kassino, Benedikts XVI pasvētīja „Benediktiešu” lāpu. 2. martā tā tiks nogādāta Londonā, kur to iededzinās Vestminsteres abatijas vadītājs Džons Hols. 1964. gadā, kad sv. Benedikts tika pasludināts par Eiropas debesīgo aizbildni, lāpa kļuva par dialoga, miera un brālības simbolu. Katru gadu tā tiek iedegta kādā citā vietā. Pirms dažiem gadiem lāpu saņēma pareizticīgo Baznīcas patriarhs Bukarestā, bet pēc tam tā pabija Eiropas Parlamentā Briselē. Audiences laikā pāvests vēlēja, lai šī tradīcija palīdzētu izplatīties ticības gaismai Eiropā un veicinātu saskaņu un izlīgšanu.

J. Evertovskis / VR