Pāvesta katehēze par sv. Terēzi no Avilas

Mūsdienu pasaulē, ko iezīmē garīgo vērtību trūkums, esam aicināti būt nenogurstoši Dieva klātbūtnes liecinieki – norādīja Benedikts XVI, uzrunājot vispārējās audiences dalībniekus, kuru vidū Pāvila VI zālē šoreiz bija pārstāvji arī no Latvijas. Konsekrēto personu dienā pāvests pievērsās Baznīcas doktores, sv. Terēzes no Avilas, dzīvei un darbībai. Viņa atklāj draudzības saiknes ar Dievu būtisko nozīmi cilvēka dzīvē, aicina mūs nepagurt lūgšanā un aizvien vairāk mīlēt Dievu, Baznīcu un savus tuvākos. Nepieciešama lūgšana, lai mēs iemācītos mīlēt – pasvītroja Benedikts XVI.

Terēze no Jēzus bija karmelītu ordeņa reformētāja, liela mistiķe, vairāku izcilu garīgo darbu autore. Tajos izklāstītā mācība ir aizvien aktuāla. Grāmata „Iekšējā pils” tiek uzskatīta par viņas šedevru. Dzimusi 1515. gadā Avilā, Spānijā, tikumiskā un dievbījīgā divpadsmit bērnu ģimenē. Jau septiņu gadu vecumā Terēze ļoti interesējās par svēto dzīves stāstiem. To lasīšana, kā arī dažādi bērnības notikumi, atstāja iespaidu uz visu viņas turpmāko dzīvi – norādīja Benedikts XVI. Būdama tikai deviņus gadus veca, meitene gribēja mirt mocekļa nāvē, lai varētu „redzēt Dievu”. Neraugoties uz tēva sākotnējo pretestību, divdesmit gadu vecumā viņa iestājās klosterī. Tur piedzīvoja gan nopietnas veselības problēmas, gan garīgo remdenumu. Pēc trīs fizisko ciešanu gadiem, viņa atkal atguva veselību. Taču garīgās ciešanas un attīrīšanās turpinājās vēl ilgus gadus.

Atskatoties uz savas bērnības vēstulēm, Terēze no Avilas atklāja, ka tajās ir izteikusi divas būtiskas patiesības – viss pasaulīgais paiet, vienīgi Dievs pastāv mūžīgi. 1543. gadā viņa zaudēja savus ģimenes locekļus. Tēvs nomira, bet visi brāļi emigrēja uz Ameriku. (Māte aizgāja mūžībā jau tad, kad viņai bija tikai 12 gadi.) Izšķirošais brīdis mistiķes garīgajā dzīvē bija 1554. gads. Viņu dziļi iespaidoja statuja, kurā Kristus attēlots brūču klāts. Terēzei toreiz bija 39 gadi. Viņa piedzīvoja ļoti dzīvu apziņu par Dieva klātbūtni sevī. Sākās iekšējās dzīves brieduma periods. To Terēze ar psiholoģisku izsmalcinātību un teoloģisku teicamību aprakstīja savos darbos. Pāri visam viņa vienmēr tiecās būt paklausīga Baznīcai – norādīja Benedikts XVI.

Pāvests pastāstīja, ka šajā garīgās nobriešanas laikā Terēze veica karmelītu ordeņa reformas. 1562. gadā ar vietējā bīskapa atbalstu Avilā nodibināja pirmo reformēto klosteri. Kopumā viņa izveidoja 17 klosterus. Izšķirošu lomu viņas dzīvē spēlēja tikšanās ar sv. Jāni no Krusta. Kopā ar viņu nodibināja pirmo Baskāju karmelītu klosteri. Terēze nomira 1582. gada 15. oktobrī. Visu savu dzīvi nesavtīgi darbojās tikai Spānijā, taču viņas kalpošanas augļi redzami visā universālajā Baznīcā – norādīja Benedikts XVI. 1622. gadā pāvests Gregors XV viņu pasludināja par svēto, bet 1970. gadā Pāvils VI – par Baznīcas doktori.

Pievēršoties sv. Terēzes mācības galvenajiem punktiem, pāvests pasvītroja, ka mūsu kristīgās un cilvēciskās dzīves pamats ir evaņģēliskie tikumi: nabadzība, mīlestība, pazemība, izlēmība, cerība. Terēze ne mazāku uzmanību pievērš arī cilvēciskajiem tikumiem: laipnībai, patiesīgumam, pieticīgumam, priekam u.c. Par ļoti būtisku spāņu svētā uzskata iekšējo lūgšanu. Tā ir cilvēka draudzības saikne ar Dievu un aptver visu mūsu dzīvi. Ar Dieva žēlastības atbalstu lūgšanu dzīve padziļinās līdz ar mūsu garīgo izaugsmi. No vokālās lūgšanas ticīgais nonāk līdz dziļai mīlošai vienotībai ar Kristu un Vissvētāko Trīsvienību. Saskaņā ar Terēzi, visa kristīgā dzīve ir personīgas attiecības ar Jēzu. Šo attiecību kulminācija ir vienotība ar Viņu žēlastībā, mīlestībā un atdarināšanā.

Benedikts XVI piebilda, ka Avilas Terēze ļoti mīlēja Baznīcu un bija tai paklausīga. Ordeņa reformas veica tikai tādēļ, lai labāk kalpotu Baznīcai. Pēdējais viņas mācības aspekts, uz ko norādīja pāvests, bija pilnība. Runa ir par dzīves mērķi – kristīgās dzīves piepildījumu. Terēzes mācības aktualitāte ir aizvien dzīva. Viņa bija kontemplatīva un reizē ļoti aktīva. Svētā mūs mudina būt nenogurstošiem Dieva klātbūtnes un darbības lieciniekiem pasaulē. Lai tas izdotos, esam aicināti katru dienu atvēlēt laiku lūgšanai. Dievs ir tas, kurš mūs māca dedzīgi mīlēt Viņu, Viņa Baznīcu un mūsu līdzcilvēkus.

J. Evertovskis / VR