Vidžano Dievmāte – Dienviditālijas lepnums un prieks

Gadu mijā svētceļojumā svētā Pētera bazilikā Romā atradās viena no senākajām Eiropas koka statujām, kurā attēlota tumšas nokrāsas Dievmāte tronī ar Bērnu Jēzu. Uz Romu skulptūra bija mērojusi ceļu no Vidžano, no Bazilikatas apgabala Dienviditālijā. Eiropa savulaik ir klātin noklāta ar svētnīcām un daudzās no tām joprojām atrodas viduslaiku koka statujas un svētgleznas, kurās gan Dievmāte, gan Bērns Jēzus ir tumšā, vairākos gadījumos – pat pilnīgi melnā krāsā. No Latvijas līdz Spānijai, no Īrijas līdz Francijai, no Polijas līdz Itālijai un citām zemēm – visā kontinentā ir vairāk nekā 700 šādi attēli un pie katra no tiem gadsimtu gaitā ir lūgušies neskaitāmi ticīgie.

Mēģinot noskaidrot, kāpēc skulptūras un svētgleznas ir tumšā krāsā, ir izvirzīti visdažādākie pieņēmumi. Taču veicot pētījumus, trūkst viduslaiku izziņas avotu, kas varētu liecināt par šīs nokrāsas izcelsmi. Daži uzskata, ka tumšā krāsa norāda uz cilvēces pārtapšanu, uz atjaunotni, citi atsaucas uz pirmkristīgajiem ticības kultiem, kas pastāvēja senajā Ēģiptē, Frīģijā un vēlāk Gallijā. Vēl daži rod vienkāršāku izskaidrojumu, proti, ka melnā krāsa radusies laika gaitā no sveču dūmiem. Ticams, taču ne pārliecinošs varētu būt pieņēmums, ka „melnās Dievmātes” krāsa ir radusies kā atsauce uz Dziesmu Dziesmā ietverto pazīstamo tekstu „es esmu melna, bet tiešām mīlīga”. Atsauce uz Dziesmu Dziesmu īpaši tika izmantota viduslaiku liturģijā. Tautas dievbijībā Dievmāte varētu būt identificēta ar Dziesmu Dziesmā attēloto meiteni, kas čakli strādājot laukos, guvusi tumšu saules iedegumu. Tiesa, saskaņā ar Eiropas estētisko izpratni, saulē iedegušas sievietes līdz pat XX gadsimta otrajai pusei nebūt netika uzskatītas par skaistām. Modē un cieņā bija tā dēvētais „galma bālums”. Šis fakts, savukārt, liek šaubīties par Dziesmu Dziesmas ietekmi uz „melno Madonnu” izcelsmi. Pie tam, jautājums rodas par dažu Kristus statuju melno krāsu.

Dažādi pētnieki pauž pārliecību, ka statujas un svētgleznas tumšā krāsā ir nokrāsotas jau pēc viduslaikiem. Viduslaiku tekstos nekas netiek minēts par Madonnu melno krāsu. Vissenākais teksts, kurā tā ir pieminēta, attiecas uz Monserratas Dievmāti. Taču šis teksts nav senāks par XVI gadsimtu.

Kāpēc, tādā gadījumā, Dievmātes attēli tiktu nokrāsoti tumši? Iespējams, ka ar to ir gribēts uzsvērt Jaunavas Marijas un Jēzus austrumniecisko izcelsmi un reizē piešķirt lielāku autoritāti attēliem. Iespējams arī, ka to krāsotājus vadīja vēlēšanās pasargāt nemainīgu Dievmātes kultu no straujajām kultūras pārmaiņām, kas sekoja pēc viduslaikiem.

Šī nokrāsa varētu akcentēt pirmsākumu eksotiku, leģendāro izcelsmi toreiz šķietami tālajos, daudziem neaizsniedzamajos Austrumos – kristietības šūpulī. Tiesa, ievērojot augsti attīstīto Vidusjūras satiksmi, vismaz Lukānija, kur atrodas tagadējais Bazilikatas apgabals unVidžano ciemats, no Austrumiem nebūt nav bijusi tik atrauta.

Sākot ar 1204. gadu, no Svētās Zemes un no Konstantinopoles Itālijā ieplūda daudzi sakrālie priekšmeti, tai skaitā ikonas un statujas. Caur Itāliju tās ceļoja tālāk uz ziemeļiem. Kopš tā laika vairāki reliģiskie attēli ir apvīti ar leģendām, bet visintensīvāko attīstību šie, brīnumainiem notikumiem piesātinātie stāsti, pieredzēja pēc Konstantinoples krišanas 1453. gadā. Nereti Rietumos izveidotas statujas un svētgleznas tika pasludinātas par nākušām no Austrumiem, pie tam – brīnumainā veidā.

Kā stāsta Vidžano svētnīcas rektors, priesteris Paolo D’Ambrozio, šai un citos Dienviditālijas lauksaimnieciski pastorālajos novados ir ļoti izplatīti šādi izdomājumi – inventiones. Šeit ir atrastas vairākas senatnē atstātas un aizmirstas ikonas, un tiklīdz tās ir uzietas, zemnieki sākuši izplatīt personīgos izdomājumus, visbiežāk piedēvējot attēliem pirmo kristietības gadsimtu izcelsmi. Taču, kā izpētījuši sakrālās mākslas pazinēji, neviens no šiem attēliem nav senāks par XI-XII gadsimtu.

Arī Vidžano svētnīcas izcelsme ir saistīta ar leģendu, kurā ietverti vairāki jau minētie inventiones elementi. Dievmātes statuja ir kļuvusi par svētnīcas sirdi. Tā ir vienreizējs romānikas laikmeta sakrālās mākslas darbs, kas ieguvis plašu ticīgo ievērību ne tikai emocionālās piesātinātības, bet arī sava estētiskā izskata un eleganto, nopietno formu dēļ. Statuja tiek uzskatīta par romānikas laikmeta sava veida reliģiskās mākslas sintēzi. Tās frontālais novietojums ir tipisks gandrīz visām šī laikmeta Dievmātes un Bērna Jēzus statujām. Šeit nepastāv nekāda žestuāla saikne starp Māti un Bērnu, kas liecinātu par abu mīlestību, vai maigumu. Tā vietā gan Māte, gan Bērns tiešā veidā ir vērsti uz ticīgo tautu. Šai ikonogrāfiskajā kontekstā Mātes figūra tronī centrējas uz Kristus figūru.

Lūk, kā šo Marijas funkciju ir aprakstījis svētais Jānis Damaskietis: „Tu esi Karaliskais tronis, pie kura ir nometušies eņģeļi, kontemplējot savu Kungu un Pestītāju. Tu pieņēmi mistisko Ēdenes lomu – daudz svētāku un dievišķāku, nekā to, kas tai ir bijusi iepriekš. Ja iepriekšējā Ēdenē dzīvoja no miesas radītais Ādams, Tevī mīt pats Debesu Kungs”.

Vidžano ciemats ir izvietojies pie Apenīnu kalnu grēdā ietilpstošo Lukānijas kalnu augstākās virsotnes, kura sasniedz 1725 metrus virs jūras līmeņa. Ekleziālā ziņā ciemats pieder Potencas arhidiecēzei. Kopš otrā gadu tūkstoša sākuma visa šī novada ticīgie ir nākuši uz Vidžano kalnu, lai godinātu Dievmāti. Gadsimtiem ritot, tiem ir pievienojušies arī citu Itālijas novadu un pat ārzemju svētceļnieki. Īpaši daudz cilvēku mazajā ciematā saplūst vasaras mēnešos – no maija līdz oktobrim. Viņi vēlas uzticēt lūgšanas Kristus Mātei viņas svētā attēla priekšā. Dievmāte no tā raugās ar mātišķu un vienlaikus karalisku skatienu, ko vienmēr ir apbrīnojuši Lukānijas zemes dēli un meitas.

Tāpat kā vairāku pasaules svētnīcu gadījumā, arī Vidžano svētnīcas izcelsme nav skaidri zināma. Daži to saista ar senās Grumentum pilsētas krišanu. Pēc vairākkārtējiem uzbrukumiem, 1050. gadā to pilnīgi izpostīja saracēņi. Iespējams, ka Dievmātes statuja, kas sākotnēji bija glabājusies tieši šai pilsētā, tās katedrālē, ir pārvesta uz Vidžano kalna virsotni, lai šeit to paglābtu no saracēņiem. Šeit sākas leģenda, kas vēstī, ka daži gani, kas no ielejas redzēja savādu mirdzumu kalna galā, devās to aplūkot un atklāja statuju, kas tūlīt tika pārvietota uz Vidžano pilsētiņas kapelu. Drīz kapela pārvētās par svētnīcu un šodien ir pazīstama ar nosaukumu „Depozīta vieta”. Leģenda turpina vēstīt, ka Jaunavas Marijas attēls brīnumainā veidā atkal pārvietojies uz kalna galotni. Šeit uzcelta cita kapela. Tā ir aizsākušies statujas svētceļojumi, kas gadsimtiem ilgi iezīmē apkārtnes iedzīvotāju dzīvi un piesaista ticīgos no citām malām. Pirmajā maija svētdienā Dievmātes koka skulptūra svinīgā procesijā tiek nesta uz kalna galotni, kur saskaņā ar leģendu, tā ir atrasta, bet pirmajā septembra svētdienā, ticīgie to atkal pavada lejā, uz Vidžano ciematu, kur tā glabājas visu ziemu.

Gandrīz tūkstoš gadu laikā Lukānijas apgabala ļaudis Dievmātes statujai ir piešķīruši lielu vērtību un simbolisko nozīmi. Tā ir kļuvusi par īpašu vēstures un ticības emblēmu. Bīskaps Aurelio Sorrentino ir teicis: „Vidžano kalna Dievmātē Lukānija atpazīst savas saknes un kavējas pārdomās. Viņā ļaudis izdzīvo vēsturi, kas liecina par sagrāvēm un vajāšanām, par atjaunotni un par ticības aizstāvību, par svētceļniekiem, kas ir lūgušies pret to gaismu un svēto kalnu, kas ir Kristus”.

Vidžano Dievmātes statuja, kuras pamatā ir bizantiešu stils, bet ļoti daudz romānikas stila elementu, ir sakrālās mākslas darbs, kas gadsimtu gaitā ir daudzkārt pārveidots un bagātināts, lielā mērā iedvesmojoties arī no pazīstamās Montserratas Dievmātes statujas Spānijā. Ar Montserratas svētnīcu Vidžano Dievmātes svētnīca ir nodibinājusi arī ciešas draudzības saiknes.

Dievmāte ir attēlota sēžot tronī, savukārt tās ceļi kalpo par troni Bērnam Jēzum, kurš svētī tautu. Tātad, šeit ir piekopta klasiskā Sedes Sapientiae – Marijas-Gudrības Sēdekļa forma. Gan Mātes, gan Dēla sejas ir tumšā krāsā, bet visa pārējā skulptūras daļa ir pārklāta ar zeltu. Tādējādi, ir izveidojies spēcīgs kontrasts starp Marijas un Kristus seju vienkāršību un viņu apģērbu bagātību.

Attēla izteikta mariāniskās teoloģijas sintēze. Marija šeit parādās kā Dieva Māte, Pasaules Karaliene, Gudrības Sēdeklis, Saulē tērptā Sieviete no Atklāsmes grāmatas 12. nodaļas un kā Odigitria, kas norāda uz Kristu, pestīšanas ceļu.

Sākot no tālās atrašanas dienas pirms gandrīz tūkstoš gadiem, Vidžano Dievmātes kults ir izplatījies un nostiprinājies aizvien vairāk un līdz ar to augusi arī tautas mariāniskā dievbijība, kas šodien veido neatņemamu Lukānijas reliģiskā un kultūras mantojuma sastāvdaļu. Dievmātes statujas svētceļojumi ir pārtapuši par īstām ticīgo karavānām, kas pavasaros kāpj augstu kalnā un rudeņos no kalna lejā, nesdami ne vien sakrālo statuju, bet arī Baznīcas karogus un ziedu vainagus. Atgādināsim, ka maija pirmajā svētdienā Dievmātes attēls svinīgā procesijā tiek pārvietots uz Vidžano kalna virsotni, kur pa vasaru paliek speciāli uzceltā kapelā, bet septembra pirmajā svētdienā – ticīgā tauta to pavada lejā uz svētnīcu, kas atrodas Vidžano ciematā. Šeit statuja glabājas visu ziemu.

Ejot svētceļojumā, tiek skandinātas dūdas, spēlētas harmonikas un citi tautas mūzikas instrumenti. Pavasaros, pavadot Dievmāti, vietējie ļaudis kāpj kalnā basām kājām un trīs reizes apiet apkārt kapelai, lai pēc tam uz ceļiem dotos tajā iekšā un nomestos statujas priekšā. Pie tautas dievbijības izpausmēm pieder arī pieskaršanās stikla urnai, kurā atrodas statuja, ar laukos saplūktām puķēm un koku zariņiem. Baldahīnam līdzīgo smago urnu augšā, vai lejā no kalna pārmaiņus nes ap simts jaunu vīriešu, kas savā starpā sacenšas par iespēju uzņemties šo „saldo nastu”. Vēlēšanās to darīt liecina par Itālijas dienvidu vienkāršo ļaužu dziļo ticību un nesatracināmajām, no paaudzes paaudzē pārmantotajām tradīcijām. Gandrīz visos gadsimtos, īpaši II Pasaules kara un Musolīni valdīšanas posmā, šī reģiona iedzīvotāji ir bijuši pakļauti visāda veida atstumtībai un izsmieklam. Sociālā, politiskā un ekonomiskā nevienlīdzība starp Itālijas dienvidiem un ziemeļiem pastāv arī šodien.

XVI gadsimtā pāvesti Jūlijs II un Pāvils V Vidžano dievnamam piešķīra oficiālo svētnīcas statusu, vienlaikus dodot atļauju blakus svētnīcai uzcelt slimnīcu. Klements XII 1740. gada 12. jūnijā tiesību un garīgo privilēģiju ziņā Vidžano svētnīcu pielīdzināja Marijas Lielākajai bazilikai Romā.

1892. gada 4. septembrī Marsiko un Potencas bīskaps Tiberio Durante, pildot pāvesta Leona XIII un svētā Pētera kapitula dekrētu, kronēja Vidžano Dievmātes statuju plašas ticīgo kopienas priekšā, kas Vidžano kājām bija ieradusies no visa dienvidu reģiona.

Tūlīt pēc Laterāna paktu parakstīšanas, bīskaps Ignacio Monterizi beidzot saņēma atļauju svētnīcu pārvaldīt Potencas diecēzei, jo iepriekšējā gadsimtā tā paradoksālā veidā bija nonākusi masonērijas rokās, kas Vidžano bija pārstāvēta ar vienu no ietekmīgākajām ložām visā Dienviditālijā.

Noslēdzoties Vatikāna II koncilam, 1965. gada 11. decembrī ar bullu Lucanae genti, pāvests Pāvils VI svētnīcu paaugstināja pontifikālās bazilikas statusā, pasludinot Vidžano Dievmāti par Lukānijas novada Karalieni. Bullā teikts: „Ir zināms, ka Potencas un Marsiko diecēzes teritorijā pastāv svētīgs templis, dižciltīgs sēdeklis, kas ir ļoti dārgs visiem Lukānijas ļaudīm. Šis templis ir veltīts svētajai Dieva Mātei, kas tiek godināta kā Vidžano kalna Dievmāte. Šeit atrodas vietējo ļaužu iemīļots, sens un skaists Karaliskās Jaunavas attēls, kura klēpī tur Bērnu Jēzu. Valda pārliecība, ka šis attēls ir atrasts brīnumainā veidā vienā no Lukānijas augstākajiem kalniem, vadoties pēc debesu gaismas norādījumiem. Svētā Marija šeit vienmēr ir tikusi godināta kā visa reģiona debesīgā aizbildne.”

Ne mazāk svarīgas ir arī dažas nesenās vēstures lappuses. 1991. gada 28. aprīlī pāvests Jānis Pāvils II savas vizītes laikā Bazilikatā atjaunoja Vidžano Dievmātes kronēšanas ritu, bet 1995. gada 8. decembrī, 30. gadskārtā kopš svētnīcas paaugstināšanas pontifikālās bazilikas statusā, Potencas arhibīskaps Ennio Appinjanezi pēc vietējās municipālās padomes lūguma, Vidžano piešķīra prestižo titulu „Marijas pilsēta”. Visbeidzot, jāatceras kristietības Lielās Jubilejas gads, kad Lukānijas bīskapi svinīgi apliecināja, ka Vidžano svētnīca ir visnozīmīgākā svētnīca Bazilikatas apgabalā.

Tā kā Vidžano atrodas augstu kalnos, gadsimtu gaitā šeit ir notikušas vairākas zemestrīces, kurās ir cietusi arī svētnīca. Tā ir vairākkārt atjaunota. Šodien tās izskats ir saglabājusies tāds, kādu dievnamam piešķīra 1735. gadā veiktie atjaunošanas darbi. Par tiem liecina arī baznīcā skatāmā plāksne, kurā norādīts, ka 1735. gada 31. maijā atjaunoto svētnīcu konsakrēja bīskaps Alessandro Puoti.

Pirmā rakstiskā liecība par Vidžano Dievmātes kapelu ir datēta ar 1393. gadu, bet vēlākās liecības seko tikai pēc XVI gadsimta. Šobrīd dievnama interjerā skatāmi baroka stila elementi, kas līdzinās netālu esošā Padulas kartūziešu klostera interjeram. Savukārt, no 2001. līdz 2003. gadam veikto restaurācijas darbu laikā ir izpētīta senā svētnīcas struktūra, kurā atklātas bizantiešu stila arhitektūras liecības.

Daudz askētiskāk izskatās kalna galotnē esošā XVI gadsimtā celtā kapela, kurā Dievmātes statuja glabājas no maija līdz septembrim. Arī šis dievnams ir vairākkārt atjaunots – pēdējoreiz 1995. gadā. Kapelas iekšienē var skatīt iedobumu, kurā, saskaņā ar tradīciju, gani pirms tūkstoš gadiem atrada statuju. Tieši savas vienkāršās, taču harmoniskās arhitektūras dēļ, kapela īpašā veidā rosina uz pārdomām un lūgšanām.

Vēl dažus vārdus atliek bilst par šeit praktizēto Dievmātes kultu. Vasaras mēnešos svētceļnieki uz kalna virsotni dodas ne tikai jau pieminētajās statujas pārvietošanas dienās maijā un septembrī, bet visu vasaru. Ievērojot kalna augstumu – 1725 metri virs jūras līmeņa, lieki teikt, ka ceļš ir smags un nogurdinošs, taču, ticīgie to cenšas veikt kājām. Tas arī atalgojas, jo mērojot akmeņaino taku, viņi izbauda apkārtējās dabas skaistumu, meža svaigumu, putnu dziesmas, un uzkāpjot augstāk – līdz apvārsnim plašo panorāmu ar kalniem un ielejām, kas aptver ne vien Bazilikatu, bet arī apkārtējos Kalabrijas un Kampaņas novadus, līdz pat Taranto jūras līcim. Ainavas vienreizīgums, svaigais un dzestrais kalnu gaiss pat skeptiskās sirdīs spēj ieliet ticības izjūtas, iespēju apzināties, ka šo skaistumu ir radījis Dievs.

Tie, kas pabijuši pie Vidžano Dievmātes kājām, ir vēlējušies celt viņas godam veltītas kapelas arī citviet. Tāpēc, šai vārdā ir nosaukti daudzi dievnami arī apkārtējos ciematos, tādos kā Kadžano, Senize, Pističči, Savoija di Lukanija un citās.

Dramatiskā emigrācijas perioda rezultātā, kuram šis reģions ir pakļauts kopš XIX gadsimta beigām, Vidžano Dievmātes godināšana ir izplatījusies arī tālu aiz Itālijas robežām. Tādējādi, viņai veltītas svētnīcas ir uzceltas Olavarrijā un Azulā Argentīnā, bet Vidžano Dievmātes statujas kopijas šodien ir atrodamas Melburnā, Austrālijā, kur dzīvo ap 3000 cilvēku liela itāliešu kopiena, kas cēlusies no Vidžano un šī ciemata apkārtnes, kā arī Johannesburgā Dienvidāfrikā, Sanpaulā Brazīlijā, Toronto Kanādā un Džemenas katoļu misijā Kongo Demokrātiskajā Republikā, kur jau vairākus gadus Lukānijas novada kapucīnu tēvi veic evaņģelizācijas darbu.

Salīdzinoši nesen ir uzsākti tā dēvētie „Marijas svētceļojumi”, jeb Vidžano Dievmātes statujas, vai dažos gadījumos – tās kopijas, nogādāšana uz citiem reģiona apdzīvotajiem centriem. Pirmais šāds svētceļojums notika 1949. gadā, no 4. septembra līdz 30. oktobrim, un interesi par apciemojumu izrādīja vairāk nekā 70 ciemati. Pagaidām pēdējais svētceļojums tika veikts 1999. gadā, gatavojoties kristietības Lielajai Jubilejai, un tas aptvēra Bazilikatas un apkārtējo apgabalu draudzes.

Interesanti, ka Vidžano iedzīvotāji ir tik „saauguši” ar savu iemīļoto Dievmātes attēlu, ka ikreiz, kad tas ir jāpavada svētceļojumā, arī tai, kas jau daudzus gadsimtus pēc kārtas ik vasaru notiek uz 11 kilometrus attālo kapelu kalna virsotnē, dažu ticīgo acīs riešas asaras un ir vērojama zināma sērīguma gaisotne. Savukārt, septembrī, sagaidot statuju ciematā, valda vispārēja līksmība un prieks – gluži tāpat kā par mīļa cilvēka atgriešanos dzimtajās mājās.

Tāda ir Vidžano Dievmātes un tās godināšanas vēsture, kas nav aprakstīta oficiālajās hronikās, bet kas, nešaubīgi, ir un paliek šī attālā, kalnos apslēptā ciemata lepnums un prieks.

I. Šteinerte/VR