Valdīt nozīmē kalpot. Katehēze par sv. Katrīnu no Boloņas

Vienmēr izpildīt Dieva gribu, uzticēties dievišķajai Providencei, izprast kalpošanas nozīmi un novērtēt paklausību – uz to ar savu piemēru mūs aicina sv. Katrīna no Boloņas. Viņas dzīvei un vēstījumam Benedikts XVI pievērsās katehēzes mācībā. 2010. gada pēdējā vispārējā audience notika Pāvila VI zālē Vatikānā. Pāvests mudināja klātesošos un visus ticīgos būt savā ikdienas dzīvē uzticīgiem Dievam, kuram attiecībā uz katru no mums ir savs mīlestības plāns.

Katrīna var būt tuva svētā visiem tiem, kuri piedzīvo smagas garīgās cīņas. Dzimusi 1413. gada 8. septembrī Boloņā dižciltīgā ģimenē. Desmit gadu vecumā tika nosūtīta uz Ferrāras galmu. Tur saņēma teicamu izglītību literatūrā, mākslā un mūzikā. Jau četrpadsmit gadu vecumā meitene pieņēma lēmumu pamest galmu un pilnībā veltīt sevi Dievam. Lai šo plānu īstenotu, sākumā pievienojās kādai konsekrēto sieviešu grupai. Viņas dziļi ticīgā un dievbijīgā māte respektēja savas meitas lēmumu. Pēc dažiem gadiem Katrīna kopā ar citām biedrenēm izvēlējās dzīvot saskaņā ar sv. Klāras no Asīzes regulu. Vēlāk kļuva par noviču audzinātāju un tad par klostera abati savā dzimtajā pilsētā Boloņā. Benedikts XVI norādīja, ka jauniete iesāka klosterdzīves ceļu ar lielu dedzību un upurgatavību, taču drīz vien piedzīvoja smagus pārbaudījumus.

Līdz mūsdienām ir saglabājies Katrīnas vienīgais darbs: „Septiņi garīgie ieroči”. Tajā atklājas viņas skaidrā ticība, dziļā pazemība, vienkāršība un misionārā dedzība. Klarišu klostera abate smēlās iedvesmu no Bībeles, Baznīcas tēviem un franciskāņu garīguma. Piedzīvoja vīzijas, ekstāzes un iekšējās sarunas ar Kristu, kā arī izcieta smagus kārdinājumus, šaubas un ļaunā gara uzbrukumus. Viņa piedzīvoja pat zaimošanas un ticības kārdinājumus. Ļaunais gars lika Dieva kalponei šaubīties par Kristus reālo klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā. Katrīna bija nogurusi un atradās uz izmisuma sliekšņa. Grēksūdze viņai nesniedza mierinājumu. Asaras un lūgšanas likās bezjēdzīgas. Neraugoties uz smago stāvokli, viņa turpināja neatlaidīgi lūgties un rakstīja minēto grāmatu.

Tajā norāda uz septiņiem ieročiem cīņā ar ļauno. Pirmkārt, vienmēr jābūt neatlaidīgiem laba darīšanā. Otrkārt, jāapzinās, ka ar saviem spēkiem vien nevarēsim panākt neko patiesi labu. Treškārt, jāuzticas Dievam un, Viņa mīlestības dēļ, nav jābaidās cīnīties ar ļaunumu ne pasaulē, ne sevī. Ceturtkārt, bieži jāpārdomā Jēzus vārdi un Viņa dzīves notikumi, īpaši, Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpums. Piektkārt, jāpatur prātā, ka reiz tomēr nāksies mirt. Sestkārt, jāņem vērā paradīzes labumi, un visbeidzot, „jādraudzējas” ar Svētajiem Rakstiem, jāglabā šo Rakstu mācību savā sirdī un ar to jāsaskaņo savas domas un rīcību. Tā ir skaista garīgās dzīves programma – pasvītroja pāvests. 1445. gada Ziemassvētku naktī, ko pavadīja lūgšanā, Katrīna redzēja vīzijā Dievmāti ar Jēzus Bērnu. Beidzot viņa iemantoja pilnīgu mieru. Savas dzīves pēdējos septiņus gadus pavadīja Boloņā, kur 1463. gadā pārkāpa mūžības slieksni.

„Sv. Katrīna no Boloņas ar saviem vārdiem un dzīvi aicina mūs, lai mēs vienmēr ļautu Dievam sevi vadīt, mudina, lai ik dienas izpildām Viņa gribu, pat ja tā bieži vien nesaskan ar mūsu iecerēm, kā arī vedina uzticēties Viņa Providencei, kas mūs nekad nepamet vienus”, sacīja Benedikts XVI. Katrīna mūs uzrunā, jo izcieta daudzus pārbaudījumus. Viņa piedzīvoja neticības kārdinājumus, miesas kāres, jutās Dieva pamesta, viņai šķita, ka dzīvo ticības tumsā. Tomēr visās šajās situācijās nekad neatlaida vaļā Kunga roku un tādēļ atrada gaismas taku. Līdz ar to viņa mūs iedrošina grūtībās un šaubās turpināt ticēt Dieva labestībai.

Pāvests norādīja, ka Katrīna, būdama klostera abate, mudināja māsas dzīvot saskaņā ar Evaņģēlija padomiem, būt uzticīgām pārbaudījumos, mīlēt Dievu un savus līdzcilvēkus. Neskatoties uz to, ka bija ieguvusi teicamu izglītību un pieradusi pie galma manierēm, viņa nebaidījās darīt visvienkāršākos darbus: mazgāt veļu, tīrīt māju, šūt drēbes, gatavot ēdienu un apkopt mājlopus. Katrīna atstājusi spilgtu paklausības un pazemības piemēru. Viņa nekad nemēģināja ne izlikties, ne valdīt pār citiem. Tieši pretēji, tiecās pazemīgi kalpot. Uzreiz pēc nāves pie viņas kapa notika brīnumi. 1712. gadā pāvests Klements XI viņu pasludināja par svēto. Ņemot vērā Katrīnas lielo mākslinieces talantu, viņa tiek godināta kā mākslinieku debesīgā aizbildne. Benedikts XVI aicināja lūgt svētās aizbildniecību, lai viņa palīdzētu katram no mums drosmīgi īstenot Dieva plānu, jo vienīgi Dievs ir stiprā klints, uz kuras varam droši balstīt savu dzīvi.

J. Evertovskis / VR