Dievs mūs mīl, lai arī mēs spētu mīlēt. Pāvesta uzruna Svētās Nakts liturģijā

"Tu esi mans dēls, es Tevi šodien esmu dzemdinājis" – ar šiem 2. psalma vārdiem Baznīca uzsāk Svētās Nakts liturģiju. Tā zina, ka šie vārdi sākumā bija daļa no Izraēlas karaļu kronēšanas rituāla. Karalis, kas pats par sevi ir cilvēcīga būtne, tāpat kā citi cilvēki, kļūst par "Dieva dēlu" caur aicinājumu un sava amata pieņemšanu, tā ir sava veida adopcija no Dieva puses, pieņemot lēmumu, caur kuru Viņš šim cilvēkam dāvā jaunu esību, pievelk to viņa paša esībā. Vēl skaidrākā veidā lasījums no pravieša Isaja grāmatas, kuru tikko kā dzirdējām, rāda šo pašu procesu situācijā, kad Izraēļa tauta atrodas grūtībās un briesmās: "Mums ir dzimis Bērns, mums Dēls ir dots; uz viņa pleciem gulstas vara." (9,5).

Karaļa nākšana pie varas ir kā jauna atdzimšana. Tieši kā caur Dieva gribu jaundzimušais, kā no Dieva nācis bērns, karalis rada cerību. Uz viņa pleciem gulstas nākotne. Viņš ir miera apsolījuma nesējs. Betlemes naktī, šie pravietiskie vārdi kļūst par realitāti veidā, ko Isaja laikos nevarēja pat iedomāties. Jā, tagad tas patiešām ir bērns, uz kura pleciem gulstas vara. Viņā parādās jaunā realitāte, ko Dievs ievieš pasaulē. Šis bērns tiešām ir dzimis no Dieva. Viņš ir Dieva mūžīgais Vārds, kas apvieno cilvēcisko un dievišķo. Šim bērnam pienākas cieņas pilnie apzīmējumi, kurus attiecina Isaja kronēšanas dziesma: brīnišķais Padomdevējs, varenais Dievs, mūžības Tēvs, miera Valdnieks (9,5). Jā, šim karalim nevajag padomniekus, kas ir šīs pasaules gudrie. Viņš nes sevī Dieva gudrību un padomu. Tieši caur bērna vājumu, Viņš ir stiprais Dievs, kas tādejādi rāda patieso Dieva spēku, to pretnostatot pašapliecinošājiem pasaules spēkiem.

Izraēlas kronēšanas rituāla vārdi patiesībā vienmēr bija tikai cerības vārdi, kas tālumā paredzēja nākotni, ko dāvātu Dievs. Neviens no karaļiem, kurus šādā veidā sveica, neatbilda šo vārdu pārākumam. Viņos vārdi par piederību Dieva dēlam, par tautu mantojuma iegūšanu, par valdīšanu tālās zemēs (Sal 2,8) palika tikai atgādinājums par nākotni – gandrīz kā cerības ceļa zīmes, norādes, kas veda uz tobrīd vēl neiedomājamu nākotni. Tādejādi vārdu piepildījums, kas sākas Betlēmes naktī vienlaikus ir lielāks, bet arī no pasaules skatu punkta – pazemīgāks par to, ko pravietiskie vārdi ļāva nojaust. Tas ir lielāks, jo šis bērns patiešām ir Dieva Dēls, patiesi "Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, dzemdināts, ne radīts, būtībā līdzīgs Tēvam". Bezgalīgais attālums starp Dievu un cilvēku ir pārvarēts. Dievs ir ne tikai noliecies uz zemi, kā saka psalmi, Viņš ir patiesi "nokāpis", ienācis pasaulē, kļuvis par vienu no mums, lai pievilktu mūs visus pie sevis. Šis bērns ir Emanuēls – Dievs ar mums. Viņa valstība tiešām plešas līdz pat zemes malām. Svētās Euharistijas vispārējā plašumā Viņš patiešam ir izveidojis miera salas. Kur vien tā tiek svinēta, tur ir miera sala, tāda miera, kas ir Dieva miers.

Šis bērns ir iededzis cilvēkos labā gaismu un devis viņiem spēku pretoties varas tirānijai. Katrā paaudzē Viņš veido savu valstību no iekšienes, sākot no sirds. Bet ir taisnība, ka "apspiedēja zizlis" vēl nav salauzts. Arī šodien dzirdam soļojot kareivju zābaku dārdus un atkal no jauna ir "asinīm notraipīts tērps" (Is 9,3s). Šajā naktī priecājamies par Dieva tuvumu. Pateicamies, jo Dievs kā bērns dod sevi mums rokās, lūdzot mūsu mīlestību, un lej savu mieru mūsu sirdī. Šis prieks tomēr ir arī lūgšana – Kungs izpildi pilnībā savu solījumu, salauz apspiedēju zizļus, sadedzini dārdošos zābakus. Dari tā, lai beidzas asinīm klāto tērpu laiks. Īsteno solījumu "par mieru, kas nebeidzas" (Is 9,6). Pateicamies par tavu labestību, bet arī lūdzam Tevi – rādi savu varenību. Radi pasaulē Tavas patiesības un Tavas mīlestības valstību – "taisnīguma, mīlestības un miera valstību".

°Marija dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu" (Lk 2,7). Ar šo teikumu bez patosa Lukass mums pavēsta lielo notikumu, kuru Izraēļa vēsturē pravietiskie vārdi jau sākotnēji paredzēja. Lūkass nosauc bērnu par "pirmdzimto"”. Svēto Rakstu Vecajā Derībā “pirmdzimtais” nenozīmē pirmo no daudziem citiem bērniem. Vārds "pirmdzimtais" ir pagodinājums, neatkarīgi no tā, vai pēc tam dzims citi brāļi vai māsas vai nē. Izceļošanas gramatā (Es 4,22) Dievs sauc Izraēlu par "savu pirmdzimto dēlu", tā paužot tās paaugstināšu, tās vienreizējo cieņu, Dieva Tēva sevišķo mīlestību. Dzimstošā Baznīca saprata, ka Kristū šie vārdi ieguva jaunu dziļumu, ka Viņā ir apvienojušies Izraēļa tautai dotie solījumi. Vēstulē ebrejiem Jēzus tiek saukts par "pirmdzimto" vienkārši, lai pēc gatavošanās Vecajā Derībā kvalificētu viņu kā Dēlu, ko Dievs sūta pasaulē (Eb 1,5-7).

Pirmdzimtais sevišķā veidā pieder Dievam un tāpēc viņu tieši tāpat kā daudzās citās reliģijās vajadzēja sevišķā veidā veltīt Dievam un izpirkt ar aizvietojošo upuri, kā Lūkass to stāsta par Jēzus prezentēšanu templī. Pirmdzimtais pieder Dievam sevišķā veidā, ir tā teikt, nolemts upurēšanai. Jēzus upurī pie krusta pirmdzimtā liktenis piepildās unikālā veidā. Caur sevi Viņš piedāvā cilvēci Dievam un vieno cilvēku ar Dievu tā, ka Dievs ir viss visos. Pāvils vēstulēs kolosiešiem un efesiešiem ir paplašinājis un padziļinājis ideju par Jēzu kā pirmdzimto – šīs vēstules vēsta mums, ka Jēzus ir radīšanas Pirmdzimtais – cilvēka arhetips, saskaņā ar kuru Dievs ir veidojis radību – cilvēku. Cilvēks var būt Dieva attēls, jo Jēzus ir Dievs un Cilvēks, patiesais Dieva un cilvēka attēls. Cita starpā šīs vēstules min, ka Viņš ir mirušo pirmdzimtais. Augšāmceļoties, Viņš sagrāva nāves mūri par mums visiem. Viņš atvēra cilvēkam mūžīgās dzīves dimensiju vienībā ar Dievu. Beigās mums tiek teikts: Viņš ir daudzu brāļu pirmdzimtais. Jā, tagad Viņš ir pirmais no brāļiem, pirmais, kurš uzsāk priekš mums esību savienībā ar Dievu. Viņš rada patiesu brālību, ne tādu brālību, kuru izkropļo grēks, kā starp Kainu un Ābelu, starp Romulu un Remu, bet jaunu brālību, kurā mēs esam paša Dieva ģimene. Šī jaunā Dieva ģimene sākas brīdī, kad Marija ietin “pirmdzimto” autiņos un ieliek silītē. Lūgsim Viņu: Kungs Jēzu, Tu, kas izvēlējies piedzimt kā pirmais no daudziem brāļiem, dāvā mums patieso brālību. Palīdzi mums kļūt līdzīgiem Tev. Palīdzi mums atpazīt viņā, kam vajag mani, viņos, kas cieš vai ir atstāti, visos cilvēkos, Tavu seju un dzīvot kopā ar Tevi kā brāļiem un māsām, lai kļūtu par ģimeni, par Tavu ģimeni.

Beigās Ziemassvētku Evanģēlijs mums vēsta, ka liels skaits eņģeļu slavēja Dievu un teica: "Gods Dievam augstumos un miers virs zemes cilvēkiem, kurus Viņš mīl" (Lk 2,14). Baznīca ir paplašinājusi šo slavējumu, kuru eņģeļi uzsāka Svētās Nakts notikumā, padarot to par prieka himnu par Dieva godu. “Mēs Tev pateicamies par Tavu nebeidzamo godību”. Mēs Tev pateicamies par skaistumu, par dižumu, par Dieva labvēlību, kas šajā naktī ir kļuvis redzams mums. Skaistuma parādīšanās dara mūs pateicības pilnus, neliekot apspriest tā lietderību. Dieva godība, no kuras nāk viss skaistums, liek mums izsaukties pārsteigumā un priekā. Kurš redz Dievu, izjūt prieku un šajā naktī mēs redzam daļu no Viņa gaismas. Taču eņģeļu vēstījums stāsta arī par cilvēkiem: “Miers cilvēkiem, kurus Viņš mīl”. Šo vārdu latīniskais tulkojums, ko mēs lietojam liturģijā un ko piedēvē Hieronīmam, skan savādāk: “Miers labas gribas cilvēkiem”. Termins "labas gribas cilvēki" sevišķā veidā ir iekļuvis Baznīcas vārdu krājumā pēdējo desmitgažu laikā. Bet kurš tulkojums ir pareizs? Mums vajag lasīt abus tekstus kopā, tikai tā sapratīsim eņģeļu vārdus pareizā veidā. Tulkojums, kas atzīst tikai Dieva ekskluzīvo darbību, tā it kā Viņš nebūtu aicinājis cilvēku uz brīvu mīlestības atbildi, būtu kļūdains. Tomēr arī moralizējošs tulkojums, saskaņā ar kuru cilvēks ar savu labo gribu varētu, tā sakot, glābt sevi, ir kļūdains. Abas lietas iet kopā – žēlastība un brīvība, sākotnējā Dieva mīlestība bez kuras mēs nevarētu mīlēt Viņu, un mūsu atbilde, kuru Viņš gaida un kuru, caur sava Dēla dzimšanu, Viņš pat lūdz. Mēs nevaram saplēst uz pusēm žēlastības un brīvības savienību, aicinājuma un atbildes savienību, atvienot atsevišķās daļās vienu no otras. Abas ir nesaraujami savienotas viena ar otru. Tā šie vārdi vienlaikus ir solījums un aicinājums. Dievs ir nācis mums pretī ar sava Dēla dāvanu. Arvien no jauna Dievs nāk mums pretī neparedzētā veidā. Nebeidz mūs meklēt, pacelt mūs katru reizi, kad mums tas vajadzīgs. Neatstāj noklīdušo avi tuksnesī, kurā tā ir apmaldījusies. Dievs neļauj mūsu grēkam sevi apmulsināt. Viņš vienmēr sāk ar mums no jauna. Tomēr gaida, ka mēs mīlēsim kopā ar Viņu. Viņš mūs mīl, līdz mēs varēsim kļūt par personām, kas mīl kopā ar Viņu un tā virs zemes varēs pastāvēt miers.

Lūkass nav teicis, ka eņģeļi dziedāja. Viņš par to raksta ļoti atturīgi: debespulki slavēja Dievu un teica: "Gods Dievam augstumos…" (Lk 2,13s). Tomēr cilvēki vienmēr ir zinājuši, ka eņģeļu runāšana ir atšķirīga no cilvēku runas, ka tieši šajā prieka vēsts naktī, tā bija dziesma, kurā atmirdzēja lieliskā Dieva godība. Tā šī eņģeļu dziesma jau no paša sākuma tika uztverta par mūziku, kas nāca no Dieva, vēl vairāk, kā aicinājums vienoties dziesmā, būt sirdī vienotiem par to, ka Dievs mūs mīl. Cantare amantis est, saka Augustīns: dziedāšana piedien tiem, kuri mīl. Tā, cauri gadu simtiem, arvien no jauna eņģeļu dziesma ir kļuvusi par mīlestības un prieka dziesmu, par to dziesmu, kuri mīl. Šajā stundā pateicības pilni mēs pievienojamies šai visu gadsimtu dziedāšanai, kas vieno debesis un zemi, eņģeļus un cilvēkus. Jā, mēs Tev pateicamies par Tavu bezgalīgo godību. Tev pateicamies par Tavu mīlestību. Dari, lai arvien vairāk mēs kļūstam par personām, kas mīl kopā ar Tevi un tātad – miera personām. Amen.