Benedikta XVI vēstījums "Urbi et Orbi": Ziemassvētki ir cerība katram cilvēkam
«Verbum caro factum est» - «Vārds tapa miesa» (Gv 1,14).
Dārgie brāļi
un māsas, kas klausāties mani Romā un visā pasaulē, ar prieku paziņoju jums Ziemassvētku
vēsti: Dievs ir kļuvis cilvēks, Viņš ir nācis, lai dzīvotu kopā ar mums. Dievs nav
tālu, Viņš ir tuvu, vēl vairāk, Viņš ir «Emanuēls» - Dievs ar mums. Viņš nav nepazīstams,
Viņam ir seja – Jēzus seja.
Tā ir vienmēr jauna vēsts, vienmēr pārsteidzoša,
jo pārsniedz jebkuru mūsu vispārdrošāko cerību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā nav tikai
vēsts, tas ir atgadījums, notikums, kuru redzēja ticami liecinieki, dzirdēja, pieskārās
Jēzus no Nācaretes personā! Esot kopā ar Viņu, redzot Viņa darbus un klausoties Viņa
vārdos, atpazina Jēzū Mesiju, un pēc tam, kad Viņš bija sists krustā, redzot Viņu
augšāmcēlušos, viņiem bija pārliecība, ka Viņš, patiess cilvēks, tajā pašā laikā bija
patiess Dievs, vienpiedzimušais Dēls, nācis no Tēva, žēlastības un patiesības pilns
(Jņ 1,14).
«Vārds tapa miesa». Šīs atklāsmes priekšā mūsos atkal
rodas jautājums: Kā tas ir iespējams? Vārds un miesa ir savstarpēji nesavietojamas
lietas, kā mūžīgais un visvarenais Vārds var kļūt par trauslu un mirstīgu cilvēku?
Ir tikai viena atbilde – Mīlestība. Tas, kurš mīl, vēlas dalīties ar mīļoto, grib
būt vienots ar viņu un Svētie Raksti mums sniedz tieši šo lielo Dieva mīlestības uz
savu tautu stāstu, kas sasniedz savu virsotni Jēzū Kristū.
Patiesībā Dievs
nemainās, Viņš paliek uzticīgs sev pašam. Viņš, kas radīja pasauli, ir tas pats, kas
sauca Ābramu un atklāja savu Vārdu Mozum: «Es esmu tas, kas es esmu … Ābrama, Īsaka
un Jēkaba Dievs … žēlsirdīgais un līdzjūtīgais Dievs, uzticības un mīlestības pilns»
(Es 3,14-15; 34,6). Dievs nemainās, Viņš mūžīgi mūžos ir Mīlestība. Viņš pats
sevī ir Vienotība, Vienotība Trīsvienībā un katrs Viņa vārds un darbs ir vērsts uz
vienotību. Iemiesošanās ir radīšanas kulminācija. Kad caur Tēva gribu un Svētā Gara
darbošanos Marijas klēpī tapa Jēzus, Dieva Dēls, kas kļuva cilvēks, radītais sasniedz
savu virsotni. Sākotnējais visa visuma sakārtotājs, Logos [Vārds], sāka pastāvēt pasaulē,
laikā un telpā.
«Vārds tapa miesa». Šīs patiesības gaisma atklājas tiem, kas
to uzņem ar ticību, jo tas ir mīlestības noslēpums. Tikai tos, kas atver sevi mīlestībai,
apņem Ziemassvētku gaisma. Tā tas notika naktī Betlēmē un tā tas ir arī šodien. Dieva
Dēla cilvēktapšana ir notikums, kas notika pagātnē, bet tajā pašā laikā to pārsniedz.
Pasaules naktī iedegas jauna gaisma, ko var redzēt ar ticības vienkāršajām acīm, ar
labsirdīgu un pazemīgu sirdi, kas gaida Pestītaju. Ja patiesība būtu tikai matemātiska
formula, tā zināmā veidā sevi pierādītu pati no sevis. Taču, ja Patiesība ir Mīlestība,
tā prasa ticību, mūsu sirds «jā».
Un ko gan patiesībā meklē mūsu sirds, ja
ne Patiesību, kas ir Mīlestība? To meklē bērns ar saviem atbruņojošajiem un ierosinošajiem
jautājumiem, to meklē jaunietis, kuram nepieciešams atrast savas dzīves dziļo jēgu,
to meklē vīrietis un sieviete savā briedumā, lai vadītu un izturētu ģimenes un darba
pienākumus, to meklē gados vecāks cilvēks, lai gūtu piepildījumu savai pastāvēšanai
uz zemes.
«Vārds tapa miesa». Ziemassvēku vēsts ir gaisma arī tautām, cilvēces
kopīgajam ceļam. «Emmanuēls», Dievs ar mums, ir nācis kā taisnības un miera Karalis.
Mēs zinām, ka Viņa Valstība nav no šīs pasaules, tomēr tā ir svarīgāka par visām šīs
pasaules valstībam. Tā ir kā cilvēces ieraugs, ja tās trūkst, mazāks kļūst spēks,
kas virza uz priekšu patieso attīstību, vēlmi sadarboties visas sabiedrības labumam,
pakalpot bez personīga labuma tuvākajam, mierīgu cīņu par taisnību. Ticēt Dievam,
kas ir vēlējies ņemt dalību mūsu vēstures tecējumā, ir nemitīgs pamudinājums piedalīties
tajā, arī tās pretrunu vidū. Tās ir cerības iemesls visiem tiem, kuru cieņu aizskar
un pārkāpj, jo Viņš, kas ir dzimis Betlēmē, ir nācis, lai atbrīvotu cilvēku no ikvienas
verdzības saknes.
Lai Ziemassvētku gaisma no jauna atspīd Zemē, kur piedzima
Jēzus, un iedvesmo izraēliešus un palestīniešus meklēt taisnīgu un mierīgu līdzāspastāvēšanu.
Lai mierinošā Emanuēla atnākšanas vēsts sniedz mierinājumu pārbaudījumos dārgajām
kristiešu kopienām Irākā un visos Tuvajos Austrumos, dodot tām mierinājumu un cerību
nākotnei, iedvesmojot nāciju atbildīgos uz aktīvu solidaritāti pret viņiem. Lai tā
nāk par labu arī tiem, kas Haiti vēl joprojām cieš no iznīcinošas zemestrīces sekām
un nesenās holeras epidēmijas. Kā arī, lai neaizmirstam tos, kuri gan Kolumbijā un
Venecuēlā, gan arī Guatemalā un Kostarikā nesen ir cietuši no dabas katastrofām.
Lai
Pestītaja dzimšana atver ilgstoša miera un patiesa progresa perspektīvas Somālijas,
Darfūras un arī Ziloņkaula krasta tautām, lai veicina sociālo un politisko stabilitāti
Madagaskārā, nes drošību un cilvēku tiesību ievērošanu Afganistānā un Pakistānā, veicina
dialogu starp Nikaragvu un Kostariku, atbalsta samierināšanos Korejas pussalā.
Lai
Pestītaja dzimšanas svētki stiprina ticības, pacietības un drosmes garu kontinentālās
Ķīnas Baznīcas ticīgajos, lai viņi nezaudē drosmi, neskatoties uz ticības brīvības
ierobežojumiem, lai viņi paliek stipri ticībā uz Kristu un Viņa Baznīcu, uztur dzīvu
cerības liesmu. Lai Dieva ar mums mīlestība dod neatlaidību visām kristiešu kopienām,
kas cieš no diskriminācijas un vajašanām, lai tā iedvesmo politiskos un reliģiskos
vadītājus censties, lai būtu pilnīga visu reliģiskās brīvības ievērošana.
Dārgie
brāļi un māsas, «Vārds tapa miesa», kas ir nācis, lai dzīvotu starp mums, ir Emanuēls,
Dievs, kas sevi ir darījis tuvu mums. Pārdomāsim kopā šo lielo mīlestības noslēpumu,
ļaujot apgaismot sirdi tai gaismai, kas mirdz Betlemes grotā! Priecīgus Ziemassvētkus
visiem!