Ziņas no jezuītu misijām pasaulē

Jau ilgāku laiku darbojas jezuītu elektroniskais informācijas dienests „Jezuīti pasaulē”. Dažādās zemēs strādājošie ordeņa locekļi dalās savā pieredzē, atziņās, problēmās un iecerēs. Ielūkosimies dažās viņu sniegtajās ziņās. Tēvs Ričards Leonards – austrālietis, kurš šobrīd pasniedz sociālo komunikāciju Pontifikālajā Gregora universitātē, raksta, ka viņam bieži nākoties tikties ar cilvēkiem, kuri pēc ciešanu pieredzes, šaubās par Dieva esamību, vai pavisam pazaudē savu ticību. Tēvs Leonards ir iecerējis izdot grāmatu, lai palīdzētu cilvēkiem atrast Dievu arī ciešanās.

Jau topošajā grāmatā jezuīts vispirms apraksta ciešanas savā ģimenē. Viņš stāsta par māti – ticīgu sievieti, kas sākusi šaubīties par to, vai Dievs vispār pastāv, pēc tam, kad autoavārijā smagi cietusi viņas meita, priestera māsa. „Ja Dievs būtu vainīgs, es atstātu priesterību un Jēzus Sadraudzību,” raksta Leonards, „jo Dievs, kurš tādā veidā ievaino jaunu meiteni, nav Dievs, kuram varu ticēt un kalpot.” Jezuīts paskaidro: „Dievs nesūta sāpes, traģēdijas un ciešanas. Būdami nepareizi pārliecināti, ka Dievs ir vainīgs, tie, kas ir ciešanu skarti, jo īpaši, ja tas atkārtojas vairākkārt, bieži attālinās no ticības.” Tēva Leonarda grāmata ir iecerēta kā palīglīdzeklis tiem, kas saskaras ar šādu pieredzi.


No Ķīnas tiek vēstīts par kādu jezuītu, kas vēstures gaitā ir nepelnīti aizmirsts. Tas ir austriešu tautības bīskaps Gotfrīds Ksaviers fon Laimbekhovens. Viņš dzimis 1697. gada 9. janvārī Vīnē dižciltīgā ģimenē. Jēzus Sadraudzībā iestājies 1728. gadā, astoņus gadus vēlāk devies misijās uz Ķīnu. Pēc divus gadus ilga ceļojuma, kura laikā viņš apstājies Mozambikā un Goa, 1738. gadā misionārs sasniedzis Makao. Ķīnas impērija toreiz bija aizliegusi savā zemē ierasties ārzemniekiem. Lai varētu tajā iekļūt, tēvs Gotfrīds pārģērbies ķīniešu apģērbā, bieži mainījis kuģus, drošības apsvērumu dēļ viņam pat nācies izmest jūrā savu bagāžu un slēpties dažādās, cilvēkiem neparedzētās vietās, tādējādi riskējot ar savu dzīvību.

Ieradies Ķīnā, Gotfrīds fon Laimbekhovens apmeklējis kristiešus naktīs, mācot tiem katehismu, uzklausot grēksūdzes, svinot Euharistiju, piešķirot Laulības sakramentu, Slimnieku sakramentu utt. Taču, kā rakstīts tēva Gotfrīda atmiņās, vislielāko prieku un gandarījumu devuši tie ķīnieši, kas savās sirdīs pieņēmuši Jēzu.


Anglijas jezuīti informācijas portālā raksta par dokumentālo vairāku sēriju filmu The Big Silence – „Lielais klusums”, kura paspējusi piesaistīt daudzu televīzijas skatītāju uzmanību. Pirmoreiz filma parādīta 22. oktobrī. Tā vēstī par pieciem vīriešiem un sievietēm, kas cīnās, lai ikdienas dzīvē izbrīvētu laiku un vietu klusumam. Viņi nolemj doties uz Velsas jezuītu rekolekciju centru. Šie cilvēki uzskata, ka viņu dzīve ir pārāk strauja, ka tajā maz laika paliek personīgai introspekcijai un pārdomām par savām attiecībām ar Dievu.

Pēc filmas noskatīšanās, liels pieprasījums ir pēc brošūras, kas pavada šīs sērijas. Grāmatiņa ar nosaukumu „Pierast pie klusuma” ir sagatavota, lai palīdzētu cilvēkiem dažkārt attālināties no pārlieku straujajiem dzīves ritmiem un gūt miera un klusuma pieredzi.


Slovākijā, savukārt, ir izrādīts jauns mūzikls „Košices mocekļi”. Komponista Pavola Krskas darbs pirmoreiz uzvests Košices jezuītu vadītās universitātes 350 gadu svinībās, kas notika 9. oktobrī un tika atzīmētas svētās Trīsvienības baznīcā. Šeit, 1619. gadā tika noslepkavoti Stefans Pongrācs, Melhiors Grodzeckis un Marks Križevcanins. 1995. gadā, apmeklējot Košici, šos mocekļus kanonizēja pāvests Jānis Pāvils II.

Mūzikls „Košices mocekļi” guva lielu publikas atzinību. Tas tika uzvests pēc tam, kad Slovākijas, Ungārijas un Čehijas jezuīti bija pulcējušies uz divu dienu studijām par jezuītu vēsturi un darbu Košices pilsētā.


Dhyan Ashram jezuītu kapos netālu no Kalkutas atklātas divas piemiņas plāksnes, lai atcerētos 220 ordeņa locekļus, kas aizvadīto 150 gadu laikā ir strādājuši un miruši Indijas austrumos. „Iekaļot akmenī to vārdus, kas ir miruši savā misijas laukā, vēlamies būt garīgi tuvi saviem senajiem brāļiem un nodot tālāk mūsu tradīciju jaunajiem jezuītiem,” atklāšanas ceremonijā teica tēvs Jeijarajs Velusvamī, jezuītu formācijas centra rektors. Viņa vadītā mācību iestāde atrodas blakus Dhyan Ashram kapiem, kuros uzstādītas piemiņas plāksnes.

Pavisam Bengālijas misijā pēdējo 150 gadu laikā ir darbojušies ap 500 jezuītu. Tie, kas miruši šai teritorijā, galvenokārt ir nākuši no Beļģijas, bijis arī pa kādam jezuītam no Dienvidslāvijas un no Maltas. Bengālijas misiju 1859. gadā izveidoja četri beļģu un trīs angļu jezuīti.


Katoliskā baznīca Nepālā gatavojas atvērt universitāti galvaspilsētā Katmandu un tās vadītu uzticēt jezuītu ordenim. Kalnainajā Nepālā, kurā atrodas pasaulē augstākā Džomolungma virsotne, dzīvo 28 miljoni iedzīvotāju. 80% no tiem pieder hinduistu reliģijai, pārējie 20% procenti lielākoties ir budisti. Kristiešu skaits šeit ir apmēram 1 miljons. 2007. gadā ir nominēts pirmais Katmandu bīskaps Antonijs Šarma. Kopš 1968. gada viņš ir Jēzus Sadraudzības loceklis. Intervijā ziņu aģentūrai Ucanews viņš pastāstīja, ka no reliģiju viedokļa Nepāla ir ļoti toleranta. Katoliskā Baznīca šeit varējusi brīvi darboties arī tad, kad valsts oficiāli bija pasludināta par hinduisma zemi. Jaunajā Katmandu katoļu universitātē ir iecerēts mācīt galvenokārt pedagoģiju un medicīnu.

I. Šteinerte / VR / portāls:Gesuiti nel mondo