Benedikts XVI Adventu sākot: "Katra ieņemtā dzīvība ir jāsargā ar vislielāko uzmanību!"

27. novembra vakarā, plkst. 18.00 Svētā Pētera bazilikā pāvests Benedikts XVI vadīja Adventa pirmās Vesperes. Svētais tēvs teica homīliju, kurā atgādināja, ka Advents ir laiks, kas liek atcerēties Dieva atnākšanu cilvēku vidū. Katrs sākums, ja tas ir Dieva svētīts, sev līdzi nes īpašu žēlastību. Arī šai Adventā ticīgajiem būs iespēja gūt pieredzi par Tā tuvumu, kurš ir radījis pasauli, kurš vada vēsturi, un kurš ir uzņēmies gādību pār cilvēkiem, pats kļūdams cilvēks. Viņš ir „Dievs ar mums”. Šo noslēpumu atcerēsimies nākamajās nedēļās, ejot pretim Ziemassvētkiem. Pāvests teica, ka Adventa laikā jutīsim Baznīcu, kas ņem mūs aiz rokas un līdzīgi Jaunavai Marijai, izrāda savu mātišķību, liekot ar prieku gaidīt Kunga atnākšanu, kurš mūs visus apskauj savā mīlestībā, kas atpestī un mierina.

Uzrunājot Vesperu dalībniekus, Benedikts XVI teica, ka Adventa sākums piedāvā nozīmīgu lūgšanu motīvu – katrs ticīgais kopā ar visu Baznīcu ir aicināts lūgties par dzīvību, kas gatavojas piedzimt. Pāvests izteica pateicību visiem, kuri rūpējas par dzīvības aizsardzību, jo īpaši tās sākuma stadijā. Viņš atgādināja, ka tieši liturģiskā gada sākumā atceramies Dievu, kurš ir iemiesojies Jaunavas Marijas klēpī, Dievu, kurš kļūst mazs bērns, kurš vēlas dzīvot cilvēka dzīvi sākot no pašiem dzīvības pirmsākumiem, lai vēlāk varētu atpestīt katru cilvēcisku dzīvību. Tādējādi Kunga Iemiesošanās noslēpums un cilvēka dzīvības sākums ir cieši saistīti viens ar otru pestīšanas plāna ietvaros. Iemiesošanās pārsteidzošā veidā atklāj, ka ikvienai cilvēciskai dzīvībai ir milzīga, ne ar ko nesalīdzināma cieņa.

Cilvēks ir vienīgā radība, kas ir apveltīta ar prātu un brīvo gribu. Viņš vienlaikus dzīvos gan miesā, gan arī garīgajā dimensijā. Pāvests atgādināja, ka cilvēks ir gars, dvēsele un miesa. Viņš ir šīs pasaules daļa un tai pašā laikā atvērts bezgalīgajam apvārsnim. Viņš ir spējīgs veikt dialogu ar Dievu un pieņemt Viņu savā sirdī. Cilvēks darbojas zemes realitāšu ietvaros un caur tām spēj sajust Dieva klātbūtni un tiekties pēc Viņa – absolūtās patiesības, labuma un skaistuma. Šeit, virs zemes, cilvēks var izbaudīt dzīvības fragmentus un tiekties pēc totālās pilnības.

Pāvests apliecināja, ka Dievs mūs mīl bez atšķirības. Viņš aicina uz draudzību ar sevi un padara par savas dzīves līdzdalībniekiem. Ticēt Jēzum Kristum, nozīmē ar jaunu skatienu raudzīties uz cilvēku. Cilvēkam pieder tiesības, lai pret viņu attiektos nevis kā pret objektu, kuru piesavināties un pār kuru valdīt, ar kuru manipulēt, vai kuru padarīt par instrumentu citu labā. Katra cilvēciska persona ir labums pats par sevi, tāpēc vienmēr ir jācenšas pēc tā integrālas attīstības. Tas attiecas arī uz dzimstošo dzīvību, kas ir vistrauslākā un visneaizsargātākā, un ko bieži apdraud pieaugušo egoisms un sirdsapziņu aptumšojums. Katra ieņemtā dzīvība ir jāsargā ar vislielāko uzmanību.

Benedikts XVI atzīmēja, ka pastāv kultūras tendences, kas cenšas vājināt sirdsapziņas, pamatojoties uz pretenciozām motivācijām. Cilvēka embriju nedrīkst uzskatīt par bioloģiskā materiāla kamolu, bet par jaunu un dzīvu esamību, par jaunu cilvēciskās sugas indivīdu. Tāds bija arī Jēzus Marijas klēpī. Tāds bija arī katrs no mums savas mātes klēpī. Kristīgās senatnes autors Tertulians šai sakarā ir teicis: „Tas, kurš būs, jau ir cilvēks!”

Diemžēl, arī pēc piedzimšanas, bērni ir pakļauti atstāšanai, badam, nožēlojamiem dzīves apstākļiem, slimībām, vardarbībai, izmantošanai. Pāvests aicināja politiskās un ekonomiskās autoritātes, kā arī sociālo komunikāciju darbiniekus darīt visu iespējamo, lai veicinātu tādu kultūru, kas respektē cilvēka dzīvību, kas veido labvēlīgus apstākļus tās izaugsmei un attīstībai. Benedikts XVI uzticēja katru ieņemto bērnu Jaunavas Marijas, Dieva Mātes aizbildniecībai.

I. Šteinerte / VR