14. novembrī uz 30 darbības gadiem atskatījās starptautiskā palīdzības organizācija
Jesuit Refugee Service. Jezuītu palīdzība bēgļiem ir veltīta tiem, kas ir izkaisīti
savās mītnes zemēs un ieradušies meklēt patvērumu citās valstīs. Organizācijas centrs
atrodas Romā.
Jesuit Refugee Service ir dibināta 1980. gada 14. novembrī
pēc toreizējā Jēzus Sadraudzības ģenerālpriekšnieka Pedro Arrupes ierosmes. Viņš vēlējās
palīdzēt vjetnamiešiem, kas, beidzoties karam, laivās pameta savu zemi, bēgot no jaunā
komunistiskā režīma izrēķināšanās. Ceļā tie sastapās ar lielu bīstamību, daudzi gāja
bojā, cieta no pirātu uzbrukumiem, tika pārdoti verdzībā un prostitūcijā.
Jezuītu
palīdzības organizācija bēgļiem laika gaitā pārtapa par lielu, starptautiska mēroga
organizāciju. Šodien tā darbojas 57 pasaules valstīs, kur tiešā veidā aprūpē vairāk
nekā 500 000 cilvēku. Organizācija sniedz ne tikai pirmo, neatliekamo palīdzību, bet
rūpējas arī par bēgļu izglītību, veselības aizsardzību, sociālo pakalpojumu sniegšanu,
veicina tādas aktivitātes, kas nes viņiem ienākumus.
Kopā ar apmēram 100 jezuītiem
organizācijas darbā ir iesaistījušies vairāk nekā 1200 dažādu darbinieku, lielākoties
brīvprātīgo, kā arī 85 reliģiskie no citām kongregācijām. Bez tam, bēgļi paši ir nodarbināti
skolās, slimnīcās un citās iestādēs.
Jesuit Refugee Service aktīvi iestājas
par cilvēktiesību aizsardzību. Tai ir savi pētniecības centri Oksfordas un Deusto
universitātēs. Oksfordas universitātē, Pedro Arrupes centrā, tiek sagatavots arī Jesuit
Refugee Service personāls. Deusto universitātē, kas atrodas svētā Ignācija dzimtajā
Basku zemē, ir izveidots Cilvēktiesību aizsardzības institūts, kurā tiek veikti pētījumi
par bēgļiem un piespiedu migrāciju. No šiem pētījumiem tiek aicinātas smelties gan
dažādas Baznīcas apvienības, gan nevalstiskās organizācijas un valstu valdības.
Pašreizējais
Jesuit Refugee Service direktors, jezuītu tēvs Peters Balē pastāstīja, ka viņa
vadītās organizācijas galvenā pieeja ir pavadība. „Mūsu vieta ir tuvu bēgļiem, vēlamies
just viņu realitāti nometnēs, konfliktu zonās, aizturēšanas izolatoros – pašā sabiedrības
malā. Šis tuvums mums māca, kā labāk kalpot un aizstāvēt bēgļus, kā veicināt taisnību
un izlīgšanu.”
Līdzīgas domas, šais dienās Pontifikālajā Gregora universitātē
tiekoties ar studentiem, pauda tēvs Marks Rapers – bijušais Jesuit Refugee Service
direktors, šobrīd Āzijas un Klusā okeāna salu jezuītu konferences prezidents. Viņš
teica, ka organizācijas misija ir ieklausīties tajos, kuriem nav izvēles. Tēvs Rapers
pastāstīja, ka no pirmās saskarsmes ar vjetnamiešu bēgļiem līdz šodienai ir noiets
pamatīgs ceļa posms, kura laikā ir gūta liela mācība, galvenokārt, par to, ko nozīmē
„būt un justies bēglim”.
Sarunājoties ar Gregoriānas studentiem, jezuīts atcerējās
kādu sudāniešu bēgli, vārdā Gabriels. 1983. gadā, sākoties Pilsoņu karam, viņš bija
spiests pamest Sudānu. Bēgļa gaitas veda uz Irānu un Irāku, kur piedzīvots jauns konflikts.
Vēlāk, meklējot sev kārtējo mājvietu, Gabriels nonācis Libērijā, taču šeit piedzīvotas
citas šausmas. „Gabrielam bija lemts izstaigāt mūsu pasaules konfliktu ģeogrāfiju
un beigās kļūt par upuri karā, kuru viņš pats nebija izraisījis,” teica tēvs Rapers,
kurš Gabrielu pats bija veltīgi izmeklējies Libērijas galvaspilsētas Monrovijas drupās.
„Šis
nav vienīgais zaudējumus, kuru ir pieredzējuši jezuītu palīdzības organizācijas darbinieki,”
studentiem stāstīja bijušais Jesuit Refugee Service direktors. Viņš atgādināja
arī, ka šīs organizācijas dibinātāju Pedro Arrupi 1945. gada 6. augustā Hirosimā kopā
ar astoņiem citiem jezuītiem tikai brīnumainā kārtā no atombumbas izraisītās radiācijas
paglāba vējš. Būdams ārsts, Arrupe vadīja pirmo glābšanas operāciju, izmantodams savas
mediķa prasmes kalpošanā ievainotajiem un mirstošajiem. Sev uzticēto Japānas jezuītu
novicinātu tai laikā viņš bija pārveidojis par slimnīcu, kurā tika kopti vairāk nekā
200 cilvēku – lielākoties nāvei nolemtie atombumbas upuri.