Benedikts XVI Santjago de Kompostelā: "Ļaujiet, lai no šejienes pasludinu cilvēka godību!"

6. novembra pēcpusdienā pāvests atklātā mašīnā devās uz Obradoiro (tulkojumā „Laboratorijas”) laukumu, kur ar svinīgu Svēto Misi atzīmēja Santjago de Kompostelas jubilejas gadu. Obradoiro laukums ir interesants ar to, ka šeit kādreiz atradās akmeņkaļu darbnīcas, kurās tika sagatavoti akmeņi katedrāles celtniecībai.

Svētās Mises uzrunu Benedikts XVI sāka galīsiešu valodā. Viņš turpināja kavēties pārdomās par svētceļojumu tematiku, svētceļošanu novērtējot kā ticības meklējumus. Par savu ticību Kristum ir vēstījuši apustuļi, to skaitā arī Jēkabs Vecākais, kuru Kompostelā godā kopš neatminamiem laikiem.

Spānijas zemes viesis pateicās par klātbūtni Astūrijas princim Felipem un princesei Letīcijai, Eiropas Parlamenta locekļiem, nacionālajām, reģionālajām un vietējām autoritātēm. Ar īpašām jūtām Svētais tēvs pievērsās svētceļniekiem – tiem, kas apliecina īsto ticības garu, bez kura šīs svinības nebūtu tādas, kādas tās bija.

„Un apustuļi lielā spēkā deva liecību par Mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos”. Kavējoties pie šīs, Apustuļu darbos (4,33) pieminētās frāzes, pāvests teica, ka visa tā sākumā, par ko agrāk ir liecinājusi un šodien turpina liecināt kristietība, nav rodama cilvēku iniciatīva un plāns, bet gan Dievs, kurš pasludina Jēzu par taisnīgu un svētu cilvēku tiesas priekšā, kas Viņu notiesāja kā zaimotāju un dumpinieku; Dievs, kurš Jēzu Kristu izrāva no nāves skavām; Dievs, kurš atmaksās pēc taisnības visiem, kurus netaisnīgi ir pazemojusi vēsture.

„Mēs esam šo vārdu liecinieki, un arī Svētais Gars, ko Dievs devis visiem, kas Viņam paklausa”, saka apustuļi (Apd 5,32). Pāvests uzsvēra, ka nav lielākas bagātības, ko šodien varam sniegt saviem laikabiedriem, kā vien Evaņģēlijs. Benedikts XVI piebilda: „Mācekļiem, kas vēlas sekot Kristum un Viņu atdarināt, kalpot brālim nav tikai vienkārša izvēle, bet būtiska savas esamības daļa. Tā ir kalpošana, kas netiek mērīta saskaņā ar pasaulīgajiem tūlītējas atmaksas, materiālo labumu un šķietamības kritērijiem. Šī kalpošana padara klātesošu Dieva mīlestību uz visiem cilvēkiem un visās viņu dimensijās, tā liecina par Dievu arī ar visvienkāršāko žestu starpniecību. Piedāvājot šo jauno kopienas attiecību veidu, kas ir balstīts uz mīlestības un kalpošanas loģiku, Jēzus vēršas arī pie „tautu valdniekiem”, jo tur, kur nepastāv rūpes citu labā, rodas patvaļas un paverdzināšanas formas, kuras aizšķērso ceļu uz patiesu cilvēka attīstību visā viņa veselumā.”

Turpinot, pāvests īpaši pievērsās jauniešiem. Viņš teica, ka tieši viņiem šis būtiskais Evaņģēlija saturs norāda virzienu, lai atsakoties no egoistiska domāšanas veida, kurš nekur tālu neved, un pieņemot Jēzus domāšanas veidu, viņi pilnībā īstenotu sevi un kļūtu par cerības sēklu.

Visu pārējo sprediķa daļu pāvests veltīja Eiropas kontinentam. „Kādas ir tā vajadzības, bažas un cerības? Kāds ir Baznīcas specifiskais un fundamentālais devums šai Eiropai, kura pēdējā pusgadsimta laikā ir izdarījusi gājumu pretim jaunām konfigurācijām un projektiem?” jautāja pāvests un atbildēja: „Tās devums ir centrēts uz ļoti vienkāršu un izšķirošu realitāti – to, ka Dievs pastāv un ka Viņš ir tas, kurš devis mums dzīvību.”

Pāvests akcentēja, ka tikai Dievs ir absolūts, ka Viņš ir uzticīga un nemainīga mīlestība, bezgalīgais mērķis, kurš staro cauri visiem šīs pasaules labumiem, patiesībām un apbrīnojamajiem skaistumiem – apbrīnojamajiem, taču cilvēka sirdij nepietiekamajiem. To labi saprata svētā Terēze no Jēzus, rakstīdama: „Tikai Dieva pietiek”.

Benedikts XVI teica, ka tā ir traģēdija, ka Eiropā, jo īpaši, XIX gadsimtā, ir nostiprinājies un izplatījies uzskats, ka Dievs ir cilvēka antagonists un viņa brīvības ienaidnieks. Pāvests jautāja: „Kā mirstīgs cilvēks var balstīties pats uz sevi un kā grēcīgs cilvēks var izlīgt pats ar sevi? Kā ir iespējams, ka par publisku ir kļuvusi klusēšana par pirmo un būtisko cilvēka dzīvības realitāti? Kā var pabīdīt malā, vai intīmā noslēgtībā turēt to, kas šai dzīvībā ir visnoteicošākais? Mēs, cilvēki, nevaram dzīvot tumsībā un neredzēt saules gaismu. Tad, kā ir iespējams, ka Dievam – mūsu prāta saulei, gribas spēkam un siržu magnētam, tiek liegtas tiesības piedāvāt šo sauli, kas izkliedē jebkādu tumsu? Tāpēc ir nepieciešams, lai Dievs no jauna priecīgi skan zem Eiropas debesīm, lai šis svētais vārds nekad netiek izmantots nevietā, lai tas netiek pārgrozīts, liekot kalpot mērķiem, kam ar šo vārdu nav nekāda sakara.”

Pāvests piebilda, ka Eiropai ir jāatveras Dievam, bez bailēm jāiziet uz tikšanos ar Viņu, jāstrādā tādas cilvēka cieņas labā, kuru ir atklājušas vislabākās tradīcijas. No šīm tradīcijām ir dzimuši Eiropas lielie filozofijas un literatūras, kultūras un sociālie darbi. „Šis Dievs un šis cilvēks ir tie, kas konkrētā un vēsturiskā veidā ir parādījušies Kristū. Tāpēc šim krustam, līdz ekstrēmam galam apliecinātās mīlestības augstākajai zīmei, kas tai pašā laikā ir gan dāvana, gan piedošana, ir jābūt par polārzvaigzni laika naktī,” savā homīlijā meditēja Benedikts XVI.

Noslēgumā pāvests izteica šādu aizkustinošu lūgumu: „Ļaujiet, lai no šejienes pasludinu cilvēka godību, kurš apzinās draudus savai cieņai tāpēc, ka viņam tiek atņemtas sākotnējās vērtības un bagātības, apzinās, ka visvājākie un nabadzīgākie tiek pakļauti atstumšanai, vai nāvei. Nav iespējams kopt Dieva kultu, nepasargājot cilvēku, Viņa bērnu, un nav iespējams kalpot cilvēkam, nepajautājot, kas ir viņa Tēvs. Zinātnes un tehnoloģiju Eiropai, civilizācijas un kultūras Eiropai ir jākļūst par Eiropu, kas ir atvērta transcendencei un brālībai ar citiem kontinentiem, dzīvajam un patiesajam Dievam, sākot no dzīvā un patiesā cilvēka. Tas ir tas, ko Baznīca vēlas nest Eiropai: rūpēties par Dievu un rūpēties par cilvēku, vadoties no sapratnes, kas par tiem abiem tiek dāvāta Jēzū Kristū”.

Pēc Svētās Mises, plkst. 19, pāvests devās uz Santjago de Kompostelas lidostu, lai veiktu lidojumu uz Barselonu.

I. Šteinerte / VR