„Dzīvības rituāli” – izstāde ar šādu nosaukumu atklāta Vatikāna muzejos. Tā vēstī
par Austrālijas aborigenu tūkstošiem gadu seno garīgumu un kultūru. Eksponāti ir ņemti
no Vatikāna muzeju Misionārās un Etnoloģiskās nodaļas. Izstāde ir sagatavota sadarbībā
ar Austrālijas Nacionālo muzeju, un interesentiem atklāta pirmās austrāliešu svētās
Mērijas Makkilopas kanonizācijas priekšvakarā, 16. septembrī. Tās sarīkošanu ir atbalstījusi
Austrālijas vēstniecība pie Svētā Krēsla un Quantas Airlines aviokompānija.
Izstādes
mērķis ir iepazīstināt ar Austrālijas iezemiešu mākslu. Tā ir viena no vissenākajām
mūsu planētas mākslinieciskajām izteiksmēm, kur dažādām ikdienas parādībām tiek piešķirta
liela garīga vērtība. Aborigeni Austrālijas kontinentā bija nodzīvojuši jau vismaz
60 tūkstošus gadu, pirms šai zemē sāka ierasties pirmie baltās rases pārstāvji. Iezemieši
pieder dažādām valodu kopienām, taču nevienai no tām nav rakstītās valodas. Paaudžu
paaudzēs savu kultūru tie ir nodevuši ar mītu un zīmējumu, dziesmu un deju starpniecību.
Tādā veidā viņu vēsture turpinās līdz pat mūsu dienām.
Aborigenu māksla ir
cieši saistīta ar viņu ticību. Šīs ticības pamatā ir tā dēvētais „Sapņa laikmets”
– angliski saukts Dreamtime. Šī laikmeta nozīme ir ļoti komplicēta un tā kalpo
kā savdabīgs credo – ticības un likuma apraksts. Runa ir par pagātnes brīdi,
kurā pirmie senči – pārdabiskas būtnes, uzsāka savu ceļojumu apkārt pasaulei, izveidojot
katru šīs pasaules aspektu. Aborigeni tic, ka šo senču gari joprojām dzīvo zem dažādu
ārēju spēku izskata un viņu pēdas ir redzamas katrā vismazākajā dabas izpausmē. No
šejienes izriet aborigenu ciešā garīgā saikne ar zemi, kurā viņi ir piedzimuši un
dzīvojuši, un kura tiek uzskatīta par svētu.
Aborigenu mākslinieks ir tas,
kurš ar dažādu mākslas valodu un izteiksmes formu palīdzību izrāda godu saviem senčiem.
Katrā radošajā darbā izpaužas viņa sakrālā saikne ar pagātni.
Vatikānā izstādīto
aborigenu darbu klāstā ir bultas, airi, vairogi, apgleznoti akmeņi, bumerangi, ceremoniālās
rotaslietas un citi rituālie priekšmeti. Īpašu interesi piesaista 13 dziesmu cikls,
kas ir uzzīmēts uz šīfera tāfeles XX gadsimta pirmajos gadu desmitos. Tiek uzskatīts,
ka šīs dziesmas attiecas uz Krustaceļa stacijām.
Priekšmeti ir izvēlēti no
plašās Vatikāna muzeju kolekcijas, kas vairāku gadu desmitu laikā šeit nonākuši kā
dāvinājumi pāvestiem no dažādām Austrālijas diecēzēm – no Tivi salām Ziemeļu teritorijā,
Kalumburu Ziemeļkimberlijā un no Jaunnorčas Austrālijas Rietumos. Tie ir samērā jauni
un tapuši galvenokārt XIX gadsimtā. Mākslinieki tos ir darinājuši, zinot, ka darbi
ceļos uz Vatikānu.
„Gatavojot izstādi, mēs iepazināmies ar dažiem mākslinieku
radiniekiem. Visi bija lepni par to, ka viņu tēvu un tēvoču darbi atrodas Romā pie
pāvesta, netālu no Siksta kapelas,” teica Austrālijas Nacionālā muzeja iezemiešu darbu
kuratore Margo Neale.
15. oktobra vakarā, pirms izstādes atklāšanas, uz Vatikāna
Pinakotēkas terasēm bija sarīkots aborigenu mūzikas un deju koncerts. Atnākušajiem
bija iespējams ieklausīties didžeridū taures skaņās. Šo mūzikas un sasaukšanās instrumentu
pūta viens no Austrālijā pazīstamākajiem didžeridū māksliniekiem Viljams Bartons.
Savukārt, Kvīnslendas pavalsts un Torresa jūras šaurumā esošo salu dejotāji izpildīja
dejas ar nosaukumu „Radīšanas deja” un „Sapņa deja”.