Pāvila VI zālē atskaņots Verdi "Rekviēms"

Sestdienas vakarā pāvests noklausījās koncertu Pāvila VI zālē. Šeit vācu orķestris Die KlangVerwaltung diriģenta Enoha Cu Guttenberga vadībā atskaņoja Džuzepes Verdi 1873. gadā komponēto „Rekviēmu”. Verdi to ir veltījis rakstnieka un dzejnieka Alessandro Mandzoni piemiņai. Komponists šo darbu bija iecerējis kā savas radošās darbības kulmināciju. „„Rekviēms” nav tikai veltījums diženam rakstniekam, bet reizē arī atbilde uz iekšēju, garīgu nepieciešamību, ko viņā bija izraisījusi Mandzoni cilvēciskā un kristīgā stāja,” šovakar, pēc koncerta noklausīšanās teica Benedikts XVI. Kopā ar viņu šo skaņdarbu baudīja Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodes tēvi, kardināli, bīskapi un laji. Tāpat kā vairākās iepriekšējās reizēs, arī šoreiz, muzikālo sniegumu Vatikānā noklausījās vairāki Romas diecēzes Caritas organizācijas aprūpētie nabadzīgie.

Savā uzrunā pāvests atgādināja, ka Verdi visu savu dzīvi ir centies iepazīt cilvēka sirdi. Savā mūzikā, stāstos un personāžos viņš ir izgaismojis cilvēciskā stāvokļa drāmu. Viņa darbos mīt nelaimīgie, vajātie, upuri. Šī traģiskā cilvēcisko likteņu vīzija atspoguļojas arī „Rekviēmā”. Verdi cenšas attēlot cilvēka jūtu gammu dzīves beigās: viņa bailes savas trauslās dabas priekšā, atriebības sajūtu pret nāvi, apjukumu, stāvot mūžības sliekšņa priekšā. Pāvests uzsvēra, ka šī mūzika aicina pārdomāt par galējām realitātēm – ar visiem cilvēka dvēseles stāvokļiem, formu kontrastiem, toņiem, kādos mijas dramatiskie un cerības iezīmētie melodiskie brīži.

Verdi „Rekviēms” savā būtībā ir cilvēka garīgās drāmas apraksts Visvarenā Dieva priekšā. Cilvēks nevar izvairīties no mūžīgā jautājuma par savas eksistences jēgu. Cenšoties pārvarēt izmisumu savas nāves priekšā un atgūt dzīvības elpu, viņš klusi, taču no sirds dziļumiem lūdzas „Libera me, Domine!” – „Atpestī mani, Kungs!” Tieši ar šo lūgšanu un atjaunoto cerību Dievā beidzas Verdi „Rekviēms”.

I. Šteinerte / VR