Svētīgā Staņislava Soltisa ceļš uz svētumu

17. oktobrī Vatikānā notiks poļu priestera Staņislava Soltisa kanonizācija. Viņš dzimis 1433. gada 27. septembrī Kazimiežā, Krakovas piepilsētā. Ieguvis maģistra grādu filozofijā un teoloģijā Krakovas Teoloģijas akadēmijā. 1456. gadā iestājies Laterāna Regulāro kanoniķu ordenī. Bija noviču audzinātājs un izcils sprediķotājs, nabagu aizbildnis un slimnieku aprūpētājs. Izcēlās ar pazemību un tuvākmīlestību. Nomira 1489. gada 3. maijā lūgšanas laikā. Viņa svētuma slava izplatījās tālā apkārtnē. Staņislava kaps, kas atradās Krakovas Kristus Miesas baznīcā, kļuva par svētceļojumu vietu. Tur ieradās daudzi cilvēki, lai pateiktos par saņemtajām žēlastībām. XVII gadsimta pirmajā pusē kanoniķi pārnesa sava svētīgā brāļa mirstīgās atliekas uz dievnama kapelu.

Poļu mūka beatifikācijas process uzsākts 1767. gadā. Tas atjaunots 1969. gadā, kad kardināls Karols Vojtila pie svētīgā Staņislava altāra svinēja Euharistiju. Trīs gadus vēlāk Krakovas arhibīskaps izveidoja vēsturisko komisiju ar mērķi savākt un apkopot dokumentus par Staņislava svētuma kultu. 1993. gada 18. maijā Svētā Pētera laukumā Jānis Pāvils II paaugstināja altāru godā divus poļu ticīgos: priesteri Staņislavu Soltisu un māsu Mariju Angelu Truškovsku.

Staņislavs Soltis, saukts par Kazimierčiku, aicina mūsdienu ticīgos lūgties un veikt savus ikdienišķos pienākumus ar mīlestību. Viņa garīgā spēka avots bija Euharistija. Laika gaitā ar svētīgā aizbildniecību ir notikuši 176 izdziedināšanas gadījumi.

Rodas jautājums, vai 21. gadsimta cilvēkiem ir vajadzīga 15. gadsimtā dzīvojošā ticīgā kanonizācija? Atbildi uz šo jautājumu sniedz Jānis Pāvils II. 1980. gada 2. jūnijā Lizjē sanktuārijā pāvests teica: „Atļaujiet man atgādināt, ka svētie nekad nenoveco, viņi vienmēr ir jauni.” Svētīgā Staņislava Kazimierčika garīgums ir aktuāls arī 21. gadsimtā.

S. Krivteža / VR, Deon