Pāvests lūdzas par kalnračiem Čīlē un ekoloģiskās katastrofas upuriem Ungārijā. Katehēze par svētīgo Andželu no Foliņjo

13. oktobrī Benedikts XVI runāja par XIII gadsimta mistiķi – svētīgo Andželu no Foliņjo. Viņas dzīve skaidri atklāj, ka patiesās laimes avots ir ciešā draudzība ar Kristu. Jaunībā Andžela bija sieva un māte, vēlākos gados – franciskāņu ordeņa terciāre. Viņas atgriešanās pie Kristus notika dzīves brieduma gados. Vispārējā audiencē Svētā Pētera laukumā piedalījās aptuveni 40 000 ticīgo. Pāvests apliecināja, ka lūdzas par Kolontaras iedzīvotājiem Ungārijā, kurus pirms dažām dienām piemeklēja ekoloģiskā katastrofa, kā arī par Sanhozē raktuvē (Čīlē) iesprosto kalnraču glābšanas operācijas laimīgu iznākumu. Poļu valodā Svētais tēvs pieminēja savu priekšgājēju. Tā kā tuvojas viņa ievēlēšanas par pāvestu atceres gadadiena, Benedikts XVI pateicās Dievam par Jāņa Pāvila II atstāto spožo ticības, cerības un mīlestības liecību. Visus klātesošos aicināja lūgties par šobrīd Vatikānā notiekošo Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodes darbu.

Jau kopš vairākām nedēļām, trešdienas katehēzes mācības pāvests veltī viduslaiku svētajām sievietēm. Atšķirībā no daudzām citām mistiķēm, kuras sekoja Kristum no jaunības, Andžela atvērās Dieva mīlestībai pilnībā tikai pusmūža gados. Dzimusi 1248. gadā dižciltīgā umbriešu ģimenē. Pēc tēva nāves meiteni audzināja māte, taču to darīja virspusēji. Divdesmit gadu vecumā Andžela apprecējās, laida pasaulē bērnus un dzīvoja diezgan bezrūpīgi. Taču laikam ritot, daži notikumi – postošā zemestrīce, karš un tuvinieku nāve – lika viņai apzināties savu grēcīgumu. 1285. gadā sieviete kādā vīzijā redzēja sv. Asīzes Francisku, kurš viņu aicināja nožēlot un izsūdzēt visus savas dzīves grēkus. Zaudējusi māti, vīru un visus bērnus, Andžela pārdeva savus materiālos labumus un pievienojās franciskāņu ordeņa terciāriem. Vispārējā grēksūdze, gandarīšana, pazemība un traģiskie notikumi iezīmēja viņas atgriešanos. Andžela nomira 1309. gadā.

Savas atgriešanās sākumā svētīgā izjuta lielas bailes no elles – norādīja Benedikts XVI. Andžela apzinājās, ka viņas ticība ir vēl pavisam vāja. Tomēr pamazām saprata, ka Dieva priekšā stāv tukšām rokām un, ka neko citu nevar Viņam dot kā tikai savu niecīgo mīlestību. Jutās aicināta pilnībā atvērties Dieva mīlestībai un saskaņot savu dzīvi ar Kristus dzīvi. Pilnīgā atgriešanās notika tikai tad, kad viņa Dieva piedošanu saskatīja kā nepelnīto Tēva mīlestības dāvanu un saprata, ka Dievs ir mīlestības avots. Kopš tā laika krustā sistais Kristus kļuva par viņas „pilnības skolotāju”.

Andžela ar visu savu būtni tiecās līdzināties Jēzum un ļāva Viņam sevi pārveidot. Ejot pa „krusta ceļu”, svētīgā sasniedza „mīlestības ceļu” – atzina pāvests. Taču panākumu atslēga šajā ceļā ir lūgšana. Jo vairāk lūgsies, raksta Andžela, jo vairāk tiksi apgaismots. Jo spožākā gaismā dzīvosi, jo dziļāk un skaidrāk saskatīsi augstāko Labumu un vairāk to mīlēsi. Benedikts XVI mudināja klātesošos sekot svētīgās piemēram, lūgties, lai Kungs palīdz saprast, cik ļoti Viņš mūs mīl un, ka patiesās laimes avots ir Viņa mīlestība. Šodien mēs visi pakļaujam sevi riskam dzīvot tā it kā Dieva nebūtu – atgādināja Svētais tēvs. Taču Dievs savu klātbūtni mūsu dvēselē var paust tūkstošiem dažādos veidos, parādīt, ka Viņš ir, mani pazīst un mīl. Svētīgā Andžela no Foliņjo aicina mūs būt vērīgiem un saskatīt zīmes, ar kurām Dievs pieskaras mūsu dvēselei.

Oktobris ir rožukroņa mēnesis. Uzrunājot slovāku svētceļniekus, Svētais tēvs atgādināja, ka rožukronis ir sirds lūgšanas skola. Novēlēja, lai mēs atklātu šīs vienkāršās, taču ļoti efektīvās lūgšanas skaistumu. Audiences noslēgumā pāvests mudināja ticīgos izdzīvot savu ticību ar entuziasmu un apzināties, ka ticība ir visīstākā atbilde ikviena cilvēka un visas sabiedrības gaidām un cerībām.

J. Evertovskis / VR