Veicināt izpratni par ticību! Arhib. Čelli aicinājums katoliskās preses pārstāvjiem

„Katoliskā prese digitālajā laikmetā” – tā saucas temats, kas ir izvēlēts starptautiskajam, Vatikānā notiekošajam kongresam. 4. oktobrī, sveicot kongresa dalībniekus, Pontifikālās Sociālo komunikāciju padomes prezidents, Klaudio Marija Čelli atzīmēja, ka šis ir jau piektais, Baznīcas saziņai veltītais kongress, ko ir sarīkojusi Pontifikālā Sociālo komunikāciju padome. Pirmā šāda veida tikšanās notika 2006. gadā Madridē un tā bija veltīta katoliskajai televīzijai. Otrais kongress bija sarīkots 2008. gadā Romā ar mērķi apzināties akadēmiskās problēmas, kas pastāv katoļu universitāšu Sociālo komunikāciju fakultātēs un nodaļās. Tai pašā gadā notika arī radio veltīts kongress. Savukārt, 2009. gadā Romā bija sapulcināti dažādu zemju Bīskapu konferenču pārstāvji, kas atbild par sociālo saziņu vietējās Baznīcās.

Šoreiz, tātad, kongress ir veltīts presei kā vienam no informācijas līdzekļiem. Arhibīskaps Čelli atzīmēja, ka presi šodien iespaido jauno tehnoloģiju tirgus. Tas liek uzdot jautājumus par savu nākotni ne vien Baznīcas, bet arī laicīgajai presei. Šādos apstākļos ir jānoskaidro, kāda ir preses, šai gadījumā, katoliskās preses, identitāte un misija. Čelli uzsvēra, ka par katolisko presi ir jādomā kalpošanas perspektīvā. „Tas būs iespējams tikai tad, ja apzināsimies tās lomu sabiedrībā un Baznīcā,” paskaidroja arhibīskaps. Viņš atgādināja, ka preses uzdevums ir pavadīt cilvēkus dzīvē, spēt uztvert viņu priekus un pārdzīvojumus, vēlēšanās un ieceres.

„Sabiedrībā, kas aizvien vairāk kļūst par daudzu kultūru un dažādu reliģiju sabiedrību, kalpošanai ir jāizpaužas nopietna un brīva dialoga gaisotnē, kurā rast izpratni par „citu patiesībām” un jaunām, dažādām vajadzībām, un kur, tai pašā laikā, atspoguļojas tā integrālā patiesība par cilvēku, ko vieglāk palīdz uztvert ticības gaisma. Baznīca, būdama „eksperte cilvēces jautājumos”, kā to apgalvo Vatikāna II koncils, dara zināmu savu plašo skatījumu. Arhibīskaps Čelli pieļāva domu, ka jau pieminētais teiciens, ka Baznīca ir „eksperte cilvēces jautājumos”, šodien kādam var izraisīt smīnu, un kāds varbūt centīsies atsaukt atmiņā seksuālos skandālus, par kuriem plaši vēstīja pasaules prese. Pontifikālās sociālo komunikāciju padomes prezidents pieļāva domu, ka šie atklājumi bija sava veida „šoks” pāvestam un Baznīcai. Benedikts XVI sarunā ar žurnālistiem, kas kopā ar viņu lidoja uz Londonu, apliecināja, ka šis smagais un kaunpilnais grēks ne mazākā mērā neskars Baznīcas aicinājumu un misiju kalpot cilvēkam ar mīlestību. Gluži pretēji, no šiem faktiem un sāpīgajām epizodēm visā ticīgo kopienā ir jāizriet lēmumam sekot Kungam un kalpot cilvēkam ar vēl jo spēcīgāku dzīves liecību, kas atspoguļo to, ko nesam savā sirdī.

Tāpēc ne mazāk svarīga ir katoliskās preses loma Baznīcā, jo tā var būt privileģēts instruments, kas veicina intelektuālo izpratni par ticību. „Dieva meklējumi prasa vārda kultūru,” teica pāvests Benedikts XVI 2008. gadā Parīzē tiekoties ar kultūras pasaules pārstāvjiem.

Uzrunas noslēgumā Klaudio Marija Čelli pieskārās preses specifiskajai misijai, proti, sniegt korektu reliģisko informāciju, jo īpaši tāpēc, ka laicīgajā presē šodien ļoti bieži parādās neobjektīva, pat maldinoša informācija.

Čelli pieminēja, ka Eiropas Bīskapu konferenču padome ir izpētījusi, ka Eiropas kontinentā, ko apdzīvo 85% kristiešu, kristieši tiek diskriminēti. Šai kontekstā arhibīskaps aicināja pajautāt: kas kalpo kā ziņa attiecībā uz Baznīcu? Kādi ir „ziņas” kritēriji tad, kad notiek saskarsme ar tik komplicētu tematiku, kādu risina Baznīca? Šai sakarā referents atgādināja laikraksta Le Figaro dibinātāja Hipolīta de Viljemsona apgalvojumu: „Maniem lasītājiem svarīgāka ziņa ir ugunsgrēks Latīņu kvartāla bēniņos, nekā revolūcija Madridē.” Šī apgalvojuma trāpīgums mediju panorāmā ir pierādījies neskaitāmas reizes, proti, mazsvarīgais tiek piedāvāts kā notikums, bet tas, kas patiešām ir svarīgs, un kam būtu jāveltī pastiprināta uzmanība, tiek atstāts klusumā tikai tāpēc, ka tas neskar partikulārās intereses.

Laikmetā, ko iezīmē tas, ko var nosaukt par „relatīvisma diktatūru”, kur notiek centieni nobīdīt Baznīcas darbību un reliģiju privātā sfērā, atņemt tai publisko nozīmi un deleģitimizēt gandrīz kā cilvēka ienaidnieci, šai „bēdīgo aizraušanos” laikmetā, kā to ir nosaukuši Migels Benasaijangs un Gerards Šmits, arhibīskaps Klaudio Marija Čelli vēlas uzdot vēl vienu jautājumu: vai starp izaicinājumiem, ar ko šodien ir jāsaskaras katoliskajai presei, nav arī tas, kā joprojām saglabāt interesi par dzīves jēgu un nodrošināt telpu jautājumam par bezgalīgo?

I. Šteinerte/VR