Mīlēt ar Jēzus mīlestību! Svētīgo kārtā iecelta Klāra Badano
Sestdien, 25. septembrī, Divino Amore, jeb Dievišķās Mīlestības Mātes svētnīcā
netālu no Romas notika beatifikācijas svinības, kurās Svēto lietu kongregācijas prefekts
Andželo Amato altāru godā paaugstināja itāliešu jaunieti Klāru Badano. Viņa ir mūsdienu
svētīgā. Klāra nodzīvoja tikai 18 gadus. Kā tas ir iespējams, ka šai gadsimtā, ko
raksturo spēcīgs vērtību relatīvisms, jo īpaši jauniešu vidū, Baznīca šo meiteni ir
vēlējusies izcelt kā paraugu pārējiem?
Kas ir Klāra Badano? Viņa piedzima 1971.
gada 29. oktobrī Sassello, Savonas provincē. Klāra bija ilgi gaidīts savu vecāku bērns,
kas pasaulē ieradās tikai 11 gadus pēc viņu laulības. Skaista, dzīvespriecīga, gudra
un atvērta – tā Klāru raksturo gan viņas vienaudži, gan draugi Fokolāru kustībā, kurai
viņa bija pievienojusies, izjūtot no Dieva saņemto paaicinājumu.
Klāras dzīvē
liela nozīme bija viņas mātei, kura meitenei jau no mazotnes mācīja pazīt Jēzu Evaņģēliskajās
līdzībās. Māte mācīja pildīt Jēzus gribu, vienmēr teikt „jā” Viņa aicinājumam. Deviņu
gadu vecumā Klāra iepazinās ar Fokolāru kustību un pievienojās tai jauniešu grupā.
Skolas laikā viņa izvēlējās savu nākamo profesiju un dzīves uzdevumu – kļūt par ārsti
un doties uz Āfriku, lai tur ārstētu nabadzīgos bērnus.
Klāra bija vitāla jauniete,
viņa nodarbojās ar vairākiem sporta veidiem un labprāt uzturējās savu vienaudžu kompānijā,
kuriem ar savu dzīvesveidu liecināja par Jēzus vēsti. Trīspadsmit gadu vecumā viņa
rakstīja: „Atklāju Evaņģēliju jaunā gaismā. Šīs brīnišķīgās grāmatas saturu vēlos
padarīt par savu vienīgo dzīves mērķi. Vēlos dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju tikpat labi
kā pazīstu alfabētu.” Tiem, kas Klāru mudināja ģērbties elegantāk, saskaņā ar modes
prasībām, viņa atbildēja: „Es staigāju tīra un kārtīga. Daudz svarīgāk ir būt skaistai
dvēselē!” Taču glabāt savu pārliecību ne vienmēr ir viegli. „Cik grūti ir iet pret
straumi,” Klāra vairākkārt ir atzinusi savā dienasgrāmatā.
Vienreiz, spēlējot
tenisu, meitene sajuta milzīgas sāpes kreisajā plecā. Ārstu diagnoze bija negaidīta
un smaga. Izrādījās, tā ir osteosarkoma, kas jau paspējusi attīstīt metastāzes. Pēc
25 minūšu ilga, mokoša klusuma, Klāra sniedza atbildi Dieva gribai: „Ja tu to vēlies,
Jēzu, tad vēlos arī es!” Turpmāk, pēc katras sāpju lēkmes, viņa atkārtoja: „Priekš
tevis, Jēzu!”
Savas ciešanas viņa skaidroja šādi: „Jēzus aizkrāso manus melnos
punktiņus, lai tad, kad iešu uz debesīm, es būtu balta kā sniegs.” Nekas nespēja apslāpēt
Klāras smaidu, vai atņemt viņai iekšējo mieru, jo viņa bija pārliecināta par Jēzus
lielo mīlestību. Savukārt, māti viņa rosināja nemitīgi uzticēties Dievam.
Klāra,
protams, vēlējās būt vesela, atgriezties skolā, taču nelūdza Dievam brīnumu, jo viņai
šķita, ka tas neietilpst Viņa plānos. Viņas lūgšanas bija veltītas tiem, kas brauc
misijās uz Āfriku, kas piedalās Pasaules Jauniešu dienās, pāvestam, savai diecēzei
un tās bīskapam. Draugi, kas apmeklēja Klāru pie viņas slimības gultas, nāca, lai
mierinātu viņu, bet atgriezās, paši saņēmuši mierinājumu.
Laiks steidzās un
Klāra bija gatava aiziešanai. Taču viņai vēl bija kāda svarīga vēlēšanās: savu nāvi
meitene vēlējās pārvērst par īpaša veida „kāzām”. Viņa pati sagatavoja dziesmas un
izvēlējās Svēto Rakstu lasījumus. Klāra sev gribēja tikai dažus ziedus, lai naudu
ietaupītu Āfrikas bērniem. Viņai nebija bail, jo zināja, ka iziet pretim savam Līgavainim,
pie kura debesīs būs ļoti, ļoti laimīga. Pēc mokošas nakts, viņa teica mātei: „Esi
laimīga, jo es esmu laimīga!” Tā bija 1990. gada 7. oktobra rītausma, kad Baznīca
gatavojās atzīmēt Rožukroņa Dievmātes svētkus. Bērēs, ko vadīja Akvi diecēzes bīskaps
Livio Maritano, līdzās pilsētiņas iedzīvotājiem, piedalījās simtiem jauniešu. Visi
dziedāja.
Fokolāru kustības dibinātāja Klāra Lubika Klāru Badano sauca arī
par Luči, kas itāliski nozīmē „gaisma”. Viņa to esot saskatījusi meitenes skatienā.
Klāra Luče Badano savas neilgās šīszemes dzīves centrā novietoja Jēzu, viņa prata
mīlēt ar Dieva mīlestību, proti, bez robežām.