„Kāda ir Austrumu katoļu ritu loma universālajā katoliskajā kopienā? Kādi ir šo kopienu
izaicinājumi? Uz šiem un citiem jautājumiem, sakarā ar oktobrī gaidāmo Sinodi, atbild
Austrumu Baznīcu kongregācijas sekretārs, slovāku tautības jezuīts Cirils Vasils:
Kas
ir jāsaprot ar vārdu „Austrumu Baznīcas” un kas tām ir īpašs?
Tās
ir Austrumu rita kopienas, kas dzīvo teritorijā sākot no Ēģiptes, Etiopijas, Eritrejas,
līdz par Irākai un Irānai, un skar arī Dienvidindiju, Libānu, Palestīnu, Sīriju, Jordāniju,
Turciju, Grieķiju, Kipru, Albāniju, Maķedoniju, Bulgāriju. Vēl ir jāpievieno vairākas
Centrāleiropas un Austrumeiropas zemes, kurās dzīvo slāvu un rumāņu katoļi, kas seko
bizantiešu ritam. Tāpat arī Kaukāza valstis. Bez tam, Austrumu rita katoļi dzīvo arī
diasporā daudzās Rietumu zemēs. Skaita ziņā Austrumu rita kopienas pasaulē ir mazākas
nekā latīņu katoļu kopienas – proporcionāli 20 miljoni ticīgo uz vienu miljardu. Tai
pašā laikā šīm kopienām ir liela nozīme, jo ar savām daudzveidīgajām formām tās bagātina
Katoliskās Baznīcas tradīciju. Jau kristietības sākumos Baznīcā bija klātesoši dažādi
riti un administratīvās vienības. Pēc shizmām, kas notika pirmajā gadu tūkstotī, radās
liela daļa Austrumu katoļu kopienu ar mērķi atjaunot vienotību ar Romu. Šīs kopienas
likumīgā veidā atšķiras no latīņu rita ar savu teoloģisko un ekleziālo pieeju, kā
arī ar liturģiju. Tās kalpo par dažādības zīmi tās pašas ticības vienotībā. Bez tam,
Austrumu katoļu kopienu tipoloģijā ir četras dažādas pakāpes, jeb līmeņi: patriarhālās
kopienas, kurām ir liela pārvaldes autonomija (kopti, kaldieši, armēņi, sīri, maronīti
un melkīti), un kuras pašas izvēlas savus patriarhus; arhibīskapu pārvaldītas kopienas,
kas prasa pāvesta atļauju, lai ieceltu kopienas galvu (ukraiņu un sīru-malabariešu);
kopienas-metropoles (etiopiešu, sīru-malankariešu); rumāņu un rutēņu (ASV) un kopienas
sui iuris (bulgāru, grieķu, ungāru, slovāku un Križevcu diecēze, kas ietver
visu bijušo Dienvidslāviju).
Kādi ir Austrumu Baznīcu kongregācijas mērķi?
Kongregāciju
1862. gadā nodibināja pāvests Pijs IX kā Austrumu nodaļu Propaganda fide –
Ticības veicināšanas kongregācijas ietvaros. Par atsevišķu kongregāciju to pārveidoja
pāvests Benedikts XV 1917. gadā. Pāvests vēlējās, lai tā veicinātu Austrumu ritu katoļu
kopienu izaugsmi, saglabātu to tiesības paturēt liturģisko un garīgo mantojumu. Kongregācijas
kompetencē ietilpst eparhijas (diecēzes), bīskapi un klērs, reliģiskie un Austrumu
rita ticīgie. Dikastērijs veic tādus pašus uzdevumus, kādus Bīskapu kongregācija,
Klēra kongregācija, Katoliskās izglītības kongregācija un Konsakrētās un apustuliskās
dzīves kongregācija veic attiecībā uz latīņu ritu. Austrumu Baznīcu kongregācija cieši
sadarbojas ar Pontifikālo Austrumu institūtu. Šo izglītības iestādi nodibināja Svētais
Krēsls un tā vadību uzticēja jezuītu ordenim.
Runājot par Tuvo Austrumu
katoļiem, prātā nāk divi nozīmīgi izaicinājumi: reliģiskās brīvības jautājums, kas
ir apdraudēta vairākās zemēs, kā arī diaspora. Arī diasporā dažviet pastāv risks,
ka reliģija tiek mazvērtēta. Kā jūs vērtējat šo situāciju?
Zemes
virsū nekas nav jauns. Var teikt, ka jau 1300 gadus kristieši Tuvajos Austrumos ir
dzīvojuši demogrāfiskās, politiskās un kultūras minoritātes statusā. Viņi ir vajāti,
represēti kultūras un sociālajā, un diskriminēti civilajā un poliskajā ziņā. Tā ir
ilga un ļoti sāpīga vēsture, kas ir radījusi aizspriedumus un diskrimināciju. Vienīgā
atšķirība ir tā, ka mūsdienās, pateicoties modernās saziņas līdzekļiem, kā arī migrācijas
plūsmai, šīs problēmas ir pasaules sabiedrības redzeslokā. Dažās Rietumu zemēs Austrumu
kopienas tiek pieņemtas, taču tām nav izaugsmes, evaņģelizācijas, misijas iespēju.
Labākajā gadījumā tās ir slēgtas, sava veida etniskā un ekleziālā geto minoritātes,
ko pārējā sabiedrība vienīgi pacieš. Vienīgi katoliskuma un universāluma dimensija
šiem ticīgajiem palīdz nekrist depresijā. Līdz ar dzīvi diasporā un globālo migrāciju,
Austrumu ritu katoļi ir izkaisīti Amerikas kontinentos, Austrālijā un Rietumeiropas
valstīs. Rodas jautājums – kā nodrošināt migrantu pastorālo aprūpi? Tāpēc ir izveidoti
ekzarhāti Anglijā, Francijā, Vācijā, un pastāv arī daudzveidīga ekleziālā struktūra
Amerikas Savienotajās Valstīs un citviet Amerikas kontinentos. Šai situācijā latīņu
rita kopienas ir aicinātas palīdzēt šiem saviem brāļiem un māsām iekļauties vietējā
sociālajā un reliģiskajā kontekstā. Diemžēl, ir pierādījies, ka vairāki Austrumu katoļi
vairs nespēj saglabāt savas tradīcijas. Viņi asimilējas un piemērojas latīņu ritam.
Piemēram, Itālijā un Spānijā, kur dzīvo daudz rumāņu un ukraiņu katoļu, Baznīca ir
aicināta palīdzēt šīm kopienām saglabāt savus ritus un savu kultūras identitāti.
Kā
norisinās ekumeniskais dialogs ar pareizticīgajiem?
Austrumu
rita katoļu kopienām ir nozīmīga loma vienotības veicināšanā ar pareizticīgajiem.
Īpaši svarīga ir viņu ģeogrāfiskā atrašanās: Tuvajos Austrumos, piemēram, kas ir kristietības
šūpulis un daudzu kristīgo kopienu sēdeklis, tāpat arī Balkānos un Austrumeiropas
slāvu zemēs ir izplatīts bizantiešu rits, bet Indijas dienvidos – sīru-malabariešu
un sīru-malankariešu. Varu teikt, ka ekumeniskais dialogs ir uzlabojies, un ir sperti
nozīmīgi soļi uz priekšu. Dažreiz šis progress ir izskaidrojams ar tīri pragmatiskiem
apsvērumiem – vienotībā ir spēks! Minoritāšu situācijās ir svarīgi sadarboties un
sniegt kopēju kristīgo liecību.
Oktobrī notiks Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodes
speciālā asambleja. Kādi ir motīvi, kas pāvestu pamudinājuši to sasaukt? Kas no šīs
tikšanās tiek gaidīts?
Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodi
pāvests sasauca 2009. gada 19. septembrī, pēc sava ceļojuma pa Svēto Zemi. Tas izraisīja
lielu interesi, jo Tuvo Austrumu jautājumam ir liela ģeopolitiskā rezonanse. Taču
Baznīca nepretendē uz politisko problēmu risinājumu šai reģionā, neraugoties uz to,
ka bīskapi, kas piedalīsies Sinodē, savā dzīvē ir lielā mērā atkarīgi tieši no politiskās
situācijas. Kā liecina izraudzītais temats, asambleja piedāvās iepazīt Austrumu rita
katoļu kopienas, uzsverot to vienotību ar pāvestu un Svēto Krēslu. Ir vēlēšanās nostiprināt
ilgstošu interesi par situāciju Austrumu Baznīcā – lai šī interese nezustu tūlīt pēc
Sinodes. Šais zemēs ir grūti runāt par misijām, jo šāda aktivitāte tiktu izprasta
kā prozelītisma centieni. Tomēr Baznīca nevar atteikties no sava misionārā paaicinājuma.
Šai gadījumā vislabākā misija ir ticīgo dzīves liecība pārējai sabiedrībai.
19.
janvārī ir publicētas Vadlīnijas par Sinodes tematu. Jūnija pirmajās dienās savas
vizītes laikā Kiprā, Benedikts XVI pasniedza Tuvo Austrumu Baznīcu ganiem Instrumentum
Laboris, oficiālo dokumentu, pamatojoties uz kuru, viņi strādās. Starp
bīskapiem Kiprā nebija apustuliskā vikāra Anatolijā un Turcijas Bīskapu konferences
prezidenta Luidži Padovēzes. Viņš tika nogalināts 3. jūnijā Iskenderunā…
Baznīca
ir dzimusi šādā veidā – caur moceklību. Turcijā, zemē, kurā ir notikuši pirmie koncili,
kristiešu, jo īpaši katoļu klātbūtne, šodien ir gandrīz vai simboliska. Baznīca nevar
ar īstu sparu izvērst pastorālo un misionāro darbu šai zemē, kas formāli ir laiciska.
Taču tā sniedz pozitīvu zīmi arī reliģiskās daudzveidības ziņā modernajā sabiedrībā.
Ar savu klātbūtni tā var atgādināt par kristīgo mantojumu, kas ir atstāts šai zemē.
Traģiskie notikumi, tādi kā bīskapa Padovēzes nogalināšana, ir ļoti nosodāmi, taču
tie ir rūpīgi un objektīvi jāizvērtē saskaņā ar konkrētiem izmeklēšanas rezultātiem.
Kādi,
jūsuprāt, ir Instrumentum Laboris galvenie punkti?
Tajā
ir rodami dažādi jautājumi, piemēram, par misijas un misionārā darba tematiku. Līdz
ar misionāru devuma pozitīvu izvērtējumu, pastāv risks, ka dažos gadījumos reliģiskās
kongregācijas un kustības pietiekami labi nepieņem vietējo Austrumu tradīciju valodas,
liturģiju un garīgumu. Tādējādi, tās smagi grēko pret Vatikāna II koncila norādījumiem
un Kanonisko likumu. Šī nezināšana un negribēšana saprast, izriet no maldīgas pārliecības
par to, ka latīņu rits ir it kā „pārāks” pār Austrumu ritiem. Austrumu rita katoļi
bieži vien sūdzas par nepietiekamu jūtīgumu šai ziņā. Instrumentum Laboris
ir pasvītrots arī, ka klēra locekļiem ir jāuzņemas morālā atbildība sekularizācijas
izaicinājumu priekšā. Sekularizācija ir skārusi arī Tuvos Austrumus un šī reģiona
kristiešus. Latīņu rita kopiena, kas jau ilgāku laiku pazīst sekularizācijas un globalizācijas
izraisītās problēmas, var palīdzēt Austrumu rita kopienām attiecīgi reaģēt uz šiem
izaicinājumiem. No otras puses, pastāv islāma fundamentālisma izaicinājums. Tam nekādā
gadījumā nedrīkst pretstatīt katolisko fundamentālismu. Ir vajadzīgi laika garam atbilstoši
pastorālie līdzekļi, nepazaudējot savas saknes, un neieslēdzoties geto veida kopienās.
Ir jāmeklē jauns līdzsvars.