Kard. A. Banjasko skaidro, kas ir "Baznīcas dārgumi"
„Baznīcas dārgumi” – šādu tematu homīlijai bija izvēlējies Itālijas Bīskapu konferences
prezidents Andželo Banjasko, kurš 10. augusta rītā svinēja svētā Laurencija svētku
dievkalpojumu Dženovas katedrālē. Svētais diakons Laurencijs pretojās imperatora Valeriana
pavēlei, kurš III gadsimtā vēlējās konfiscēt visus Baznīcas labumus. Tā vietā, lai
atdotu Baznīcai piederošos īpašumus imperatoram, Laurencijs visu izdalīja nabagiem.
Viņš tos sapulcināja vienkopus un stādīja imperatoram priekšā, sacīdams: „Lūk, Baznīcas
dārgumi!” Šī epizode ir attēlota arī Dženovas sakristejas freskā.
„Pasaulīgā
mentalitāte ne vienmēr spēj saprast, ka Baznīcas labumi ir paredzēti visas kopienas
dzīvei, jo īpaši nabadzīgajiem,” teica kardināls Banjasko. Viņš atgādināja, ka liela
daļa Baznīcas mantojuma sastāv no mākslas, vēstures un kultūras darbiem. Tie pieder
visai cilvēcei.
Pārējie Baznīcas labumi ir paredzēti kristīgajai kopienai,
izglītības un pastorālā darba veikšanai, trūcīgo vajadzībām. Atbalsts, kas tiek sniegts
trūcīgākajām kristīgajām kopienām pasaulē, ir ļoti būtisks, lai šīs kopienas varētu
pastāvēt un darboties. Šis atbalsts ir solidaritātes apliecinājumus.
„Taču
Baznīca nav vis kāda neatliekamās palīdzības aģentūra,” uzsvēra kardināls Banjasko.
„Tā ir Kristum ticīgo ģimene, kuras uzdevums ir sludināt cerību Jēzū Kristū. Viņš
izglābj cilvēku no ļaunuma, grēka un no vislielākās nabadzības. Šī nabadzība nav nekas
cits kā Dieva trūkums cilvēka dzīvē. Bez Dieva cilvēks nezin ko iesākt. Viņš nesaprot
sevi un savu likteni. Tieši tāpēc, ka Baznīca sludina radikālo pestīšanu un ved uz
pilnīgo un īsto dzīvību – to, kas ir debesīs, tā veicina cilvēka izaugsmi dvēseles
un miesas veselumā.
Kardināls paskaidroja, ka Baznīca, atverot savas rokas,
ir atvērusi arī sirdi. Katrs evaņģēliskās tuvākmīlestības žests ir mīlestības pavadīts.
Šī mīlestība izriet no Jēzus sirds un apskauj visus cilvēkus, jo īpaši visnabadzīgākos.
Turīgos tā padara dāsnus un vairo viņos prieku, kāds rodas dodot. Tai pašā laikā tā
ir ticības zīme. Tāpēc Baznīca visos laikos nav mitējusies palīdzēt tiem, kuri atrodas
grūtībās.
Homīlijas noslēgumā kardināls teica: „Svētais Laurencijs, norādīdams
uz nabagiem un sacīdams: „Lūk, Baznīcas dārgumi!” vēlas apliecināt ne tikai cilvēcisku
realitāti – to, ka šie nabagi gaida palīdzību un taisnību, bet atklāj arī jaunu domāšanas
un rīcības veidu – viņš atgādina, ka pastāv morālais kodekss, kas izriet no katra
cilvēka gara un dabas. Laurencijs norāda uz atšķirību starp labo un ļauno, uz to,
ka visi kādreiz atbildēsim Augstākās un Absolūtās instances – Dieva priekšā. III gadsimta
moceklis atgādina, ka pastāv vērtības, saskaņā ar kurām ir vērts ne tikai dzīvot,
bet arī mirt. Tieši tāpat, kā to darīja šis svētais.”