Apustuļu Pētera un Pāvila svētki Vatikānā

Svēto Pētera un Pāvila svētku rītā pāvests Benedikts XVI un trīsdesmit astoņi gada laikā konsakrētie arhibīskapi-metropolīti svinēja Euharistiju svētā Pētera godam veltītajā Vatikāna bazilikā. Klāt bija arī Konstantinopoles ekumeniskā patriarhāta delegācija, kas saskaņā ar tradīciju, ik gadus ierodas Romā, lai kopā ar Katolisko Baznīcu pagodinātu apustuļu Pētera un Pāvila piemiņu.

„Dievs ir tuvu saviem uzticīgajiem kalpiem un atbrīvo tos no jebkāda ļaunuma. Viņš atbrīvo Baznīcu no negatīvajiem spēkiem.” Pāvests teica, ka šādi varētu noformulēt šīs dienas svinību tematu. Tas ir Baznīcas brīvības temats, kas caurvij arī šīsdienas Vārda liturģiju. Lasījumā no Apustuļu darbiem vēstīts par Kunga eņģeli, kas atbrīvo Pēteri no ķēdēm un izved no Jeruzalemes cietuma, kur viņu bija apcietinājis Herods (sal. Apd. 12,1-11). Toties Pāvils, juzdams, ka viņa gaitas uz šīs zemes tuvojas beigām, raksta vēstuli Timotejam, kurā apliecina, ka Kungs viņam vienmēr ir bijis klāt, atbrīvojis viņu no daudzām briesmām un atkal atbrīvos, ievezdams viņu savā mūžīgajā Valstībā (sal. 2 Tim 4, 6-8.17-18). Šo tematu vēl vairāk izceļ 33. Psalms, bet īpaši attīstīts tas ir Evaņģēlija lasījumā, kurā Kristus apsola, ka elles spēki neuzvarēs Viņa Baznīcu (sal. Mt 16,18).

Pāvests norādīja, ka šīsdienas Svēto Rakstu lasījumos iezīmējas progresīva līnija. Ir redzams, ka minētais Jēzus apsolījums par to, ka „elles spēki neuzvarēs Viņa Baznīcu” tiecas tālāk par Pētera un Pāvila, kā arī citu Evaņģēlija liecinieku vajāšanām, un nostiprina pārliecību, ka Jēzus aizsardzība ir nodrošināta galvenokārt pret garīga rakstura draudiem. To skaidri ir apliecinājis apustulis Pāvils, vēstulē efeziešiem rakstot, ka „ne ar miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem, pret ļaunajiem gariem zem debess.” (6,12).

Atskatoties uz Baznīcas vēstures diviem tūkstošiem gadu, pāvests rosināja ievērot, ka kristiešiem nekad nav trūcis pārbaudījumu, kas dažos laika posmos un dažās vietās ir pieņēmuši īstu vajāšanu raksturu. Taču, neraugoties uz ciešanām, ko var nest vajāšanas, tās nebūt nav lielākais Baznīcas drauds. Pāvests uzsvēra: „Lielāki zaudējumi Baznīcai nāk no visa tā, kas piesārņo tās locekļu ticību un kristīgo dzīvi, skarot mistiskās miesas veselumu, vājinot tās spēju liecināt, aizēnojot tās sejas daiļumu.”

Pāvila pirmajā vēstulē korintiešiem tiek runāts tieši par dažām problēmām un šķelšanos, par neuzticību Evaņģēlijam, kas nopietni iedragā Baznīcu. Taču arī otrajā vēstulē Timotejam stāstīts par „pēdējiem laikiem”, kuros būs vērojama negatīva, pasaulīga attieksme, kas var skart kristīgo kopienu: egoisms, lepnība, lielība, pieķeršanās naudai, utt. (sal. 3,1-5). Taču apustulis iedrošina, ka cilvēki, kas piekopj ļaunumu, „tālu netiks, jo to ārprāts kļūs visiem zināms” (3,9). Tātad, Dievs Baznīcai garantē brīvību – brīvību gan no materiālajām cilpām, kas cenšas noslāpēt tās misiju, gan no garīgā un morālā ļaunuma, kas var skart tās autentiskumu un ticamību.

Pāvests paskaidroja, ka Baznīcas brīvības temats, ko Kristus garantē Pēterim, ir saistīts arī ar palliju uzlikšanas ritu jaunajiem arhibīskapiem-metropolītiem. Svētais tēvs teica, ka kopība ar Pēteri un viņa pēctečiem, ir brīvības garants Baznīcas ganiem un viņiem uzticētajām kopienām. Vēsturiskā plāksnē, vienotība ar Apustulisko Krēslu nodrošina partikulārās Baznīcas un Bīskapu konferences ar brīvību attiecībā uz vietējo varu nacionālā, vai starpnacionālā līmenī. Taču vēl būtiskāk ir tas, ka Pētera kalpošana garantē brīvību piederībā patiesībai un autentiskai tradīcijai, pasargājot Dieva tautu no kļūdām pret ticību un morāli. Tāpēc fakts, ka jaunie arhibīskapi-metropolīti ik gadus ierodas Romā, lai no pāvesta rokām saņemtu palliju, ir jāsaprot kā kopības žests. Tā ir arī brīvības ķīla, līdzīgi kā krusts, ko Jēzus aicina ņemt un nest uz saviem pleciem.

Homīlijas noslēgumā pāvests vairāk pakāvējās pie Kristus apsolījuma, ka „elles spēki neuzvarēs Viņa Baznīcu”. Viņš teica, ka šiem vārdiem ir arī nozīmīga ekumeniskā jēga, jo viens no ļaunā darbības tipiskiem rezultātiem, ir šķelšanās ekleziālās kopienas iekšienē. Šķelšanās ir grēka pazīme, kas turpina darboties Baznīcas locekļos arī pēc Kristus paveiktās atpestīšanas. Benedikts XVI izdarīja šādu rezumējumu: „Baznīcas vienotība sakņojas tās vienotībā ar Kristu. Cīņā pret tumsības spēkiem, Dievs mums ir dāvājis Jēzu – advokātu un aizstāvi. Pēc Viņa Lieldienām, ar mums ir palicis Svētais Gars, kas Baznīcu ved uz patiesības pilnību, kas ir arī mīlestības un vienotības pilnība.”

I. Šteinerte/VR