Benedikts XVI noslēdza Priesterības gadu

Katram kristietim un katram priesterim vajadzētu kļūt par dzīvības avotu citiem. Mums jādod izslāpušajai pasaulei dzīvo ūdeni – sacīja Benedikts XVI, uzrunājot uz Priesterības gada noslēguma svinībām Vatikānā sabraukušos priesterus, reliģisko ordeņu locekļus un lajus. Vissvētās Jēzus Sirds svētkos Svētā Pētera laukumā pāvests vadīja Euharistijas svinības. Tas bija līdz šim vēl nepieredzēts notikums. Ap Svēto tēvu pulcējās apmēram 15 tk. priesteru no 97 valstīm. Klātesošo vidū bija arī vairāki priesteri no Latvijas un Rīgas Garīgā semināra audzēkņi. Homīlijā Benedikts XVI pievērsās jautājumam par priestera identitāti, aizritējušā Priesterības gada mērķiem, kā arī norādīja, ka tieši šajā periodā nāca gaismā dažu priesteru pastrādātie pedofilijas noziegumi. Šajā sakarā Svētais tēvs visu garīgo ganu vārdā lūdza piedošanu Dievam un cietušajiem, un pauda apņēmību darīt visu iespējamo, lai šādi notikumi nekad vairs neatkārtotos.

Priesterības gada laikā visi priesteri tika aicināti īpaši sekot sv. Jānim Marijai Vianejam un no jauna atklāt priesteriskā kalpojuma lielumu un skaistumu. Pāvests atgādināja, ka priesteris nav tikai amata izpildītājs. Viņš, Kristus vārdā, izrunā absolūcijas formulu, dod mums grēku piedošanu un tādā veidā pārveido mūsu dzīvi. Maizi un vīnu viņš pārvērš par Kristus Miesu un Asinīm. Priesterība ir nevis tikai amats vai uzdevums, bet sakraments – pasvītroja Benedikts XVI. Dievs izmanto cilvēku, lai ar viņa starpniecību, būtu klātesošs cilvēku vidū un darbotos viņu labā. Šī drosme un uzdrīkstēšanās no Dieva puses ir patiešām liela. Neskatoties uz cilvēku vājībām, Dievs tiem uzticas. Viņš aicina priesterus darboties Viņa vārdā. Dievs sevi saista ar viņiem. Tieši to Jubilejas gada laikā priesteri centās pārdomāt un no jauna labāk apzināties. Tas bija prieka un pateicības gads. Svarīgi palīdzēt jauniešiem saprast, ka Dievs gaida viņu „jā” vārdu. Bez tam, būtiski apzināties, ka aicinājuma dāvanu nepieciešams lūgt no Dieva. Pāvests pauda pārliecību, ka Dievs klauvē pie jauniešu sirds durvīm.

Varēja sagaidīt, ka šī priesterības izgaismošana no jauna, nepatiks „ienaidniekam”. Viņš būtu gribējis tās izzušanu, lai beigu beigās arī Dievs tiktu izstumts no pasaules. Līdz ar to notika, ka tieši šajā prieka gadā nāca gaismā priesteru grēki – atklājās, ka daži garīgie gani ir seksuāli izmantojuši bērnus. Šajā kontekstā pāvests sacīja: „Arī mēs neatlaidīgi lūdzam piedošanu Dievam un cilvēkiem, kurus skārusi vardarbība. Vienlaikus mēs apsolām darīt visu iespējamo, lai šie noziegumi nekad vairs neatkārtotos”. Benedikts XVI piebilda, ka jau formācijas laikā tiks rūpīgi pārbaudīts priesterības kandidātu aicinājuma autentiskums, kā arī pēc tam tiks gādāts par atbalstu priesteriem.

Pāvests atgādināja, ka minētie skandalozie notikumi būtu iznīcinājuši priesterību, ja šis Jubilejas gads saistītos ar mūsu cilvēcisko panākumu spodrināšanu. Taču runa bija pavisam par ko citu, proti, pateikties Dievam par saņemto dāvanu. Šī dāvana slēpjas „trauslos traukos”. Tomēr Dievs, neskatoties uz priesteru cilvēcisko vājumu, aizvien no jauna ar viņu starpniecību īsteno pasaulē savu mīlestību. Benedikts XVI pasvītroja, ka notikušajam jākļūst par pamudinājumu attīrīties, iet uz priekšu, atzīt un vēl vairāk iemīlēt Dieva lielo dāvanu.

Homīlijā pāvests atgādināja, ka šodien Baznīca svin Vissvētās Jēzus Sirds svētkus. Pasvītroja, ka Dieva sirds mums vienmēr ir atvērta. „Dievs personīgi rūpējas par mani, par mums, par cilvēci. Es neesmu pamests viens, pazudis pasaulē un sabiedrībā, kurā aizvien biežāk jūtamies apjukuši un pazaudējuši orientierus. Viņš par mani rūpējas”. Svētais tēvs piebilda, ka daži varbūt pat negribētu, lai Dievs par viņiem rūpējas. Tie negrib būt traucēti. Taču tur, kur Dieva maigums un mīlestība tiek uztverti kā traucēklis, cilvēks iet bojā – pasvītroja pāvests. Apziņai, ka Dievs par mums rūpējas, vajadzētu darīt mūs patiesi priecīgus. Dievs vēlas, lai arī priesteri rūpētos par cilvēkiem. Priesterim kopā ar Kungu vajadzētu sacīt: „Es pazīstu savas avis un manas avis mani pazīst”. Pazīt, Svēto Rakstu izpratnē, nozīmē būt tuvam otrai personai un viņu mīlēt – paskaidroja Benedikts XVI. Viņš piebilda, ka mīlēt nenozīmē attaisnot priestera nepiedienīgu uzvedību vai maldus ticībā. Cilvēkus visas dzīves garumā nodarbina jautājums par dzīves jēgu. Priesteris ir tas, kurš rāda cilvēkiem pareizo ceļu. Pāvests atgādināja, ka Dievs ir mums līdzās arī tumsas, mazdūšības, kārdinājumu un pārbaudījumu brīžos. Jēzus caurdurtā Sirds ir atvērta visiem. Tā kļūst par dzīvības avotu. Priesteris un ikviens ticīgais, kurš dzer Dieva vārda dzīvo ūdeni, pats kļūst par dzīvības avotu.

Pēc Euharistijas svinībām Benedikts XVI uzrunāja atsevišķas priesteru un ticīgo grupas vairākās valodās. Pateicās Klēra kongregācijai par Priesterības gada laikā paveikto darbu un šī grandiozā pasākuma rīkošanu. Vācu valodā atgādināja, ka ir būtiski būt cieši vienotiem ar Kristu un savā starpā. Ja dzīvosim vienotībā, tad būsim pārliecinoši mīlestības un patiesības liecinieki, un nekādi mirkļa vēji nespēs mūs ne locīt, ne salauzt. Svētais tēvs novēlēja Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecībai visus 400 tk. pasaules priesterus.

J. Evertovskis / VR