Baznīcas rīcība sūdzību par priesteriem gadījumos

Kā jārīkojas Baznīcai, saņemot sūdzības par priesteriem? – šo jautājumu meksikāņu žurnālisti devās noskaidrot pie Mehiko arhidiecēzes Baznīcas tiesas vadītāja, kanonisko tiesību doktora, pr. Alberto Pačeko Eskobedo. Vispirms viņš norādīja, ka Baznīcas tiesību kompetence atšķiras no civilās varas kompetences. Baznīca, saņemot sūdzību, vienmēr iesaka iespējamajiem seksuālās vardarbības upuriem iesniegt sūdzību arī laicīgajās instancēs. „Varu skaidri apgalvot”, sacīja kanonisko tiesību doktors, „ka Baznīcā pastāv aizstāvēšanās tiesības, un ka nevienu nedrīkst aiztikt, iepriekš neuzklausot”.

Ja kāds ir piedzīvojis seksuālo vardarbību, vispirms viņam jāiesniedz sūdzība savas teritorijas, t.i., diecēzes bīskapam. Ņemot vērā juridisko normu pamatprincipu, šī sūdzība nedrīkst būt anonīma – uzsvēra pr. Eskobedo. Anonīmās lietas nevar tikt izmeklētas. Ja sūdzība parakstīta un ir pamats domāt, ka tā ir ticama, pēc iespējas ātrākā laikā tiek nodota Baznīcas tribunālam. Šī instance tad sāks izmeklēšanu, izjautājot iespējamo cietušo, apsūdzēto un lieciniekus. Kamēr notiek izmeklēšana, bīskapam jārūpējas par to, lai pret apsūdzēto priesteri netiktu celta neslava un viņš netiktu apmelots. Ja izmeklēšanas gaitā atklājas kaut vismazākās nozieguma sastāva pazīmes, par lietu jāziņo Ticības doktrīnas kongregācijai Vatikānā. Kanonisko tiesību doktors piebilda, ka lietas izskatīšanas laikā apsūdzētais priesteris var tikt atstādināts no savu pienākumu pildīšanas.

Baznīcas Kanonisko tiesību kodeksā ir vesela nodaļa par ticīgajiem, t.sk., garīdzniekiem piemērojamajiem sodiem par dažādiem izdarītajiem noziegumiem. Pedofilijas gadījumā piemērojami visstingrākie soda mēri – norādīja speciālists. Taču jāņem vērā, ka Baznīcai un laicīgajai varai ir katrai savas kompetences robežas. Līdz ar to Baznīca neiejaucas laicīgo instanču darbībā ne attiecībā uz izmeklēšanu, ne piemērojamajiem soda mēriem. Tāpat kā pienākas ievērot cietušo cilvēktiesības, pienākas respektēt arī garīdznieku cilvēktiesības, kuri var tikt apvainoti netaisnīgi. Viņiem ir tiesības būt pasargātiem no neslavas. Bieži vien Baznīcai tiek netaisnīgi pārmests par iespējamo noziegumu slēpšanu. Tomēr Baznīcas pienākums ir rūpēties gan par cietušo, gan apsūdzēto privātās dzīves neaizskaramību un labās slavas saglabāšanu – skaidroja pr. Eskobedo. Kā zināms, arī civilā vara nepublisko lietas par apsūdzēto, kamēr notiek izmeklēšana un nav pierādīta viņa vaina.

Reizēm cietušais pieprasa, lai Baznīca atlīdzina par kāda priestera nodarīto kaitējumu. Daži pat nespēj samierināties ar finansiālo atlīdzinājumu un pieprasa apsūdzētā arestu. Taču augstāk minētais kanonisko tiesību speciālists paskaidroja, ka Baznīcai nav tiesību piemērot kādam ekonomiskās sankcijas vai ieslodzīt cietumā. Šīs lietas ir civilās varas kompetencē. Augstākais soda mērs, ko var piespriest ekleziālā vadība, ir atstādīšana no priestera pienākumu pildīšanas. Naudas sodu vai arestu var uzlikt tikai laicīgā vara.

J. Evertovskis / Aciprensa, Siame