2010-05-27 15:27:39

Spānija: svētīgais žurnālists


Arī žurnālists var būt svēts. Šā gada 12. jūnijā Spānijas pilsētā Linaresā (Andalūzijas province) notiks Manuela Lozano Garrido (1920-1971) beatifikācijas svinības. „Viņš palīdzēs mediju darbiniekiem sludināt patiesību. Šodien mums ir vajadzīgs jauns «Mozus» ar lūgšanā paceltām rokām” – intervijā katoļu aģentūrai Zenit teica beatifikācijas procesa postulators, priesteris Rafaēls Higueras.

2007. gadā Benedikts XVI apstiprināja Manuela Lozano Garrido īstenotos tikumus varonības pakāpē, bet divus gadus vēlāk arī ar viņa aizbildniecību veiktā brīnuma autentiskumu. Tas attiecas uz kāda divus gadus veca zēna izdziedināšanu. Lai gan Manuelam Lozano Garrido, sauktam par Lolo, dzīves lielāko daļu nācās pavadīt ratiņkrēslā, tomēr viņš aktīvi darbojās Katoļu Akcijā, organizēja lūgšanu grupas, strādāja par žurnālistu.

Priesteris Higueras uzsvēra, ka Manuela garīgo spēku avots bija Euharistija un Marija. 16 gadu vecumā, kad Spānijā plosījās kristiešu vajāšanas, viņu arestēja par Svētās Komūnijas iznēsāšanu ticīgajiem. Par vienu no skaistākajiem brīžiem nākamais svētīgais uzskatīja Lielās ceturtdienas nakti, kad kopā ar citiem ieslodzītajiem pielūdza konsekrētā hostijā apslēpto Kristu, ko cietumā slepeni ienesa kāda klostermāsa.

Žurnālistiku Manuels uzskatīja par savas dzīves aicinājumu. Viņa rakstus publicēja katoļu žurnāli, piemēram, Ya, Telva, Via Nueva, Signo un preses aģentūra Prensa Asociada. Manuels ir arī deviņu grāmatu autors. 1942. gadā ārsti viņam diagnosticēja smagu mugurkaula smadzeņu iekaisumu, kura sekas bija kaulu deformācija. Savu kolēģu dāvātajā ratiņkrēslā viņš pavadīja 28 gadus. Dzīves pēdējos deviņus gadus dzīvoja tumsā, jo bija zaudējis redzi. Lai gan ar lielu piepūli, tomēr viņš spēja ieslēgt magnetofonu, lai ierakstītu savas pārdomas, ko vēlāk pārrakstīja viņa māsa Lūsija.

Beatifikācijas procesa postulators uzsvēra, ka Manuela mājas kļuva par jauniešu tikšanās vietu un slimnieku apustulāta centru. Kopā ar dažiem klauzūras klosteru locekļiem un slimniekiem nākamais svētīgais noorganizēja lūgšanu grupu Sinaí (Sinaja), kas lūdzās par mediju jomā strādājošajiem katoļiem. Priesteris Higueras pieļauj domu, ka Manuels varētu kļūt par „žurnālistu un rakstnieku, kuri savu darbu balsta uz Evaņģēlija pamatiem”, garīgo vadītāju, bet kristīgie laji var mācīties no viņa „kā svētdarīt savus ikdienas pienākumus.” Viņš ir piemērs arī slimniekiem, kurš savas ciešanas pārveidoja par svētuma un apustulāta ceļu.

Pēc beatifikācijas procesa postulatora domām Manuels jeb Lolo bija mistiķis, jo „tikai Dievā un ar Dievu dzīvojošs cilvēks” var atstāt tekstus, kuros atklājas ticības dziļumi. Savā testamentā viņš rakstīja: „Draugi, kādu laiku mēs vairs neredzēsimies. Tagad es eju uz tikšanos ar Tēvu. Pateicos jums, ka bijāt kopā ar mani gan tad, kad atrados invalīdu ratiņkrēslā, gan manas nāves brīdī. Es atstāju jūs, bet vēlos sarunāt ar jums tikšanos priekpilnā dzīvē. Rūpējieties par Lūsiju! Un atceraties, ka viss ir žēlastība.”

Maneulam Lazano Garrido dzīvei ir svarīga nozīme mūsdienās uzsāktās diskusijas par eitanāziju kontekstā. Viņš parādīja, ka dzīve var būt pilnvērtīga jebkuros apstākļos. „Nākamais svētīgais ne tikai mīlēja dzīvi, bet arī sargāja to. Zināja, ka katrā brīdī var nomirt, bet arī zināja, ka ir jādara viss, ko var izdarīt, neraugoties uz to, cik ilgs laiks viņam bija atlicis”– intervijā aģentūrai Zenit skaidroja priesteris Rafaēls Higueras.

S. Krivteža / Zenit







All the contents on this site are copyrighted ©.