Arī žurnālists var būt svēts. Šā gada 12. jūnijā Spānijas pilsētā Linaresā (Andalūzijas
province) notiks Manuela Lozano Garrido (1920-1971) beatifikācijas svinības. „Viņš
palīdzēs mediju darbiniekiem sludināt patiesību. Šodien mums ir vajadzīgs jauns «Mozus»
ar lūgšanā paceltām rokām” – intervijā katoļu aģentūrai Zenit teica beatifikācijas
procesa postulators, priesteris Rafaēls Higueras.
2007. gadā Benedikts XVI
apstiprināja Manuela Lozano Garrido īstenotos tikumus varonības pakāpē, bet divus
gadus vēlāk arī ar viņa aizbildniecību veiktā brīnuma autentiskumu. Tas attiecas uz
kāda divus gadus veca zēna izdziedināšanu. Lai gan Manuelam Lozano Garrido, sauktam
par Lolo, dzīves lielāko daļu nācās pavadīt ratiņkrēslā, tomēr viņš aktīvi darbojās
Katoļu Akcijā, organizēja lūgšanu grupas, strādāja par žurnālistu.
Priesteris
Higueras uzsvēra, ka Manuela garīgo spēku avots bija Euharistija un Marija. 16 gadu
vecumā, kad Spānijā plosījās kristiešu vajāšanas, viņu arestēja par Svētās Komūnijas
iznēsāšanu ticīgajiem. Par vienu no skaistākajiem brīžiem nākamais svētīgais uzskatīja
Lielās ceturtdienas nakti, kad kopā ar citiem ieslodzītajiem pielūdza konsekrētā hostijā
apslēpto Kristu, ko cietumā slepeni ienesa kāda klostermāsa.
Žurnālistiku Manuels
uzskatīja par savas dzīves aicinājumu. Viņa rakstus publicēja katoļu žurnāli, piemēram,
Ya, Telva, Via Nueva, Signo un preses aģentūra Prensa
Asociada. Manuels ir arī deviņu grāmatu autors. 1942. gadā ārsti viņam diagnosticēja
smagu mugurkaula smadzeņu iekaisumu, kura sekas bija kaulu deformācija. Savu kolēģu
dāvātajā ratiņkrēslā viņš pavadīja 28 gadus. Dzīves pēdējos deviņus gadus dzīvoja
tumsā, jo bija zaudējis redzi. Lai gan ar lielu piepūli, tomēr viņš spēja ieslēgt
magnetofonu, lai ierakstītu savas pārdomas, ko vēlāk pārrakstīja viņa māsa Lūsija.
Beatifikācijas
procesa postulators uzsvēra, ka Manuela mājas kļuva par jauniešu tikšanās vietu un
slimnieku apustulāta centru. Kopā ar dažiem klauzūras klosteru locekļiem un slimniekiem
nākamais svētīgais noorganizēja lūgšanu grupu Sinaí (Sinaja), kas lūdzās par
mediju jomā strādājošajiem katoļiem. Priesteris Higueras pieļauj domu, ka Manuels
varētu kļūt par „žurnālistu un rakstnieku, kuri savu darbu balsta uz Evaņģēlija pamatiem”,
garīgo vadītāju, bet kristīgie laji var mācīties no viņa „kā svētdarīt savus ikdienas
pienākumus.” Viņš ir piemērs arī slimniekiem, kurš savas ciešanas pārveidoja par svētuma
un apustulāta ceļu.
Pēc beatifikācijas procesa postulatora domām Manuels jeb
Lolo bija mistiķis, jo „tikai Dievā un ar Dievu dzīvojošs cilvēks” var atstāt tekstus,
kuros atklājas ticības dziļumi. Savā testamentā viņš rakstīja: „Draugi, kādu laiku
mēs vairs neredzēsimies. Tagad es eju uz tikšanos ar Tēvu. Pateicos jums, ka bijāt
kopā ar mani gan tad, kad atrados invalīdu ratiņkrēslā, gan manas nāves brīdī. Es
atstāju jūs, bet vēlos sarunāt ar jums tikšanos priekpilnā dzīvē. Rūpējieties par
Lūsiju! Un atceraties, ka viss ir žēlastība.”
Maneulam Lazano Garrido dzīvei
ir svarīga nozīme mūsdienās uzsāktās diskusijas par eitanāziju kontekstā. Viņš parādīja,
ka dzīve var būt pilnvērtīga jebkuros apstākļos. „Nākamais svētīgais ne tikai mīlēja
dzīvi, bet arī sargāja to. Zināja, ka katrā brīdī var nomirt, bet arī zināja, ka ir
jādara viss, ko var izdarīt, neraugoties uz to, cik ilgs laiks viņam bija atlicis”–
intervijā aģentūrai Zenit skaidroja priesteris Rafaēls Higueras.