Pāvests mudina priesterus pēc iespējas biežāk uzturēties biktskrēslā

Tikai tas, kurš pats ik dienas kļūst par Dieva klātbūtnes dzīvo un spožo zīmi, ir spējīgs uzmodināt ticīgajos grēka apziņu, iedrošināt viņus un radīt vēlmi pēc piedošanas nepieciešamības – sacīja Benedikts XVI, uzrunājot Apustuliskā penitenciārija rīkoto kursu dalībniekus. Pāvests atgādināja, ka priesteriem jābūt sava uzdevuma augstumos, proti, jādzīvo pilnīgā saskaņā ar savu aicinājumu. Viņš tos aicināja pēc iespējas biežāk uzturēties konfesionālā, kur tiek svinēts Izlīgšanas sakraments. Grēksūdzes krēslam jākļūst par biktstēva „mājvietu”, lai tādējādi ticīgais varētu saņemt žēlsirdību, padomu un mierinājumu, sajustos Dieva mīlēts un saprasts, un piedzīvotu Dieva žēlsirdīgo klātbūtni līdzās Viņa reālajai klātbūtnei Euharistijā.

Šajās dienās Vatikānā notiek minētā penitenciārija rīkotie kursi biktstēviem. Tie noslēgsies 12. martā. Garīgajiem ganiem veltītā jubilejas gada ietvarā Benedikts XVI aicināja klātesošos savā ikdienas dzīvē ņemt piemēru no Arsas prāvesta, sv. Jāņa Marijas Vianeja. Viņš veica izlīgšanas kalpojumu varonīgā un neparasti auglīgā veidā. Apzinājās, ka Kristus ir vienmēr gatavs pieņemt grēciniekus, ka Dieva žēlsirdība ir bezgalīga. Pāvests norādīja, ka no Arsas prāvesta biktstēvi var mācīties „pestīšanas dialoga” metodi. Priestera uzdevums ir veicināt šo „pestīšanas dialoga” pieredzi. Tā sākas ar pārliecību, ka esam Dieva mīlēti. Pēc tam tā palīdz cilvēkam atzīt savu grēku un pakāpeniski iesaistīties sirds atgriešanās pastāvīgajā dinamikā. Gala rezultātā penitents radikāli novēršas no ļaunuma un uzsāk jaunu dzīvi saskaņā ar Dieva gribu.

Kur sakņojās pr. Jāņa Vianeja kalpojuma neparastais auglīgums un varonība? – jautāja Benedikts XVI. Vispirms tajā, ka viņš pats bija liels gandarītājs. Viņš apzinājās savu vājumu, kā arī nepieciešamību steigties pie Dieva žēlsirdības avota, lai saņemtu piedošanu, panāktu sirds atgriešanos un gūtu atbalstu svētuma ceļā. Šie elementi ir fundamentāli katra priestera dzīvē. Lai varētu būt par pārliecinošu Dieva žēlsirdības sludinātāju un administrētāju, vispirms priesterim pašam jāpiedzīvo šīs žēlsirdības lielums – pasvītroja pāvests.

Šodien dzīvojam sabiedrībā, kurā plaši izplatīta hedonistiskā domāšana un relatīvisms. Pastāv tendence izslēgt Dievu no dzīves apvāršņa. Valda vērtību krīze un cilvēkiem nereti ir sveša apziņa par grēku. Svētais tēvs uzsvēra, ka šādā situācijā pastāv vēl jo steidzamāka nepieciešamība pēc Dievišķās žēlsirdības kalpotājiem. Līdzīga situācija bija arī Jāņa Vianeja dzīves laikā. Arī toreiz valdīja ticībai naidīga mentalitāte. Svētajam Arsas prāvestam dievnams bija viņa mājas, lai vestu cilvēkus pie Dieva. Viņš bija īsts lūgšanas vīrs. Uzturēja dziļu draudzības saikni ar Kristu, mīlēja Euharistiju un radikāli īstenoja evaņģēlisko nabadzības padomu. Tādā veidā savu laikabiedru vidū viņš bija acīmredzama Dieva klātbūtnes zīme – tik acīmredzama, ka neskaitāmi grēcinieki steidzās pie viņa uz grēksūdzi. Tādā pašā veidā ir aicināts dzīvot katrs priesteris. Tikai ar savu svētumu viņš spēs atjaunot cilvēkos grēka apziņu un uzmodinās viņos vēlmi saņemt no Dieva piedošanu.

Benedikts XVI atgādināja pr. Jāņa Vianeja teikto, ka labais Dievs zina visu. Pirms nekā mēs ejam pie grēksūdzes, Dievs zina, ka atkal grēkosim, bet tomēr mums piedod. Arsas svētais atklāja cilvēkiem Dieva labestības lielumu un skaistumu. Pāvests mudināja biktstēvus savā ikdienas dzīvē nenogurstoši tiekties pēc svētuma un mīlēt pēc iespējas biežāk uzturēties biktskrēslā, lai tādējādi dotu cilvēkiem iespēju piedzīvot Kunga žēlsirdību.

J. Evertovskis / VR