Svētais Jānis no Dieva un viņa neparastais ceļš uz garīgo pilnību

8. martā Baznīcas kalendārā ir ierakstīts svētā Jāņa no Dieva vārds. Viņš piedzima XV gadsimta beigās, kad sākās tā dēvētās „jaunās pasaules” atklājumi. Pie tam, Jāņa no Dieva dzimtene ir Portugāle – zeme, kas var lepoties ar lielajiem jūras braucējiem Bartolomeju Diazu, Vasko da Gamu, Brazīlijas atklājēju Alvaresu Kabralu un Magelānu.

Arī Jānis no Dieva, dzimtajā vārdā Jānis Čidade Duarte, sapņoja par tālām ekspedīcijām. Kad zēnam bija 8 gadi, viņu mājās ieradās kāds klaidonis, kuram vecāki piešķīra pajumti. No rīta viņi atklāja, ka Jānis bija aizbēdzis kopā ar ceļinieku. Viņa gaitas veda uz Madridi. Zēns bija pievienojies ubagotāju un klejojošu cirkus mākslinieku grupai. Ierodoties Toledo, grupas dalībnieki ceļā novārgušo un sasirgušo Jāni nodeva vietējā iedzīvotāja Fransisko Mažorala gādībai.

Viņš bija žēlsirdīgs un tikumīgs vīrs. Neko neuzzinājis par zēna vecākiem, viņš uzņēmās tā audzināšanu. Vecumā no 14 līdz 28 gadiem Jānis Duarte ganīja lopus, pie reizes nododoties vientuļām pastaigām kalnos. Kad visi jau domāja, ka viņš apprecēs Mažorala meitu, kuru pazina kopš bērnības, vientulības meklētājs atkal aizbēga.

Karalis Kārlis V vervēja karotājus pret Franciju, kura bija uzkundzējusies Pamplonai. Jāatgādina, ka šeit tika ievainots Ignācijs no Lojolas, vēlākais jezuītu ordeņa dibinātājs un kaujās cīnījās toreiz vēl mazā Franciska Ksavera vecākie brāļi. Arī Jānis Duarte iesaistījās kaujās, taču kara laukā viņu piemeklēja vienīgi neveiksmes. Vienreiz viņš zaudēja samaņu, nokrītot no satrakota zirga, citreiz, sargājot karā gūto laupījumu, aplaupīts un notiesāts uz nāvi. Taču liktenis bija labvēlīgs un iejaucoties kādai ietekmīgai personai, viņš tika atbrīvots.

Jānis atgriezās pie sava iepriekšējā saimnieka Mažorala, taču nodzīvojis šeit divus gadus, atkal izrādīja interesi par karošanu. Šoreiz viņš vēlējās cīnīties pret turkiem, aizstāvot Vīni. Jānis jau bija aizceļojis uz Austriju, taču karš nenotika, turki atkāpās, un kareivji atgriezās mājās. Atceļā, viņš, kopā ar vairākiem citiem karotājiem svētceļoja uz Santjago de Kompostellu. Viņam radās ideja atgriezties savās dzimtajās mājās, no kurām bija aizbēdzis, būdams bērns. Nogājis ap 600 kilometru, viņš tās sasniedza, taču šeit nācās apjaust, ka abi vecāki jau ir miruši. Māte nomira tikai nepilnu mēnesi pēc zēna pēkšņās pazušanas, bet tēvs pēc tam bija pievienojies franciskāņu kopienai un arī jau paspējis aiziet mūžībā. Jānis, sapratis, kādus ievainojumus viņš bija nesis vecākiem, savu atlikušo mūžu vēlējās pavadīt, gandarot par saviem grēkiem un kalpojot Dievam.

Viņš devās uz Seviļu, kur neilgu laiku ganīja un tirgoja lopus. Taču viņa sirdī nebija miera un Jānis atkal iesaistījās Kārļa V ekspedīcijā, kas devās karot uz Tunisiju. Ceutā viņš atstāja pārējos karotājus un sāka kalpot pie kāda dižciltīga, taču pagrimuša kunga. Jānis saprata, ka ir jāatrod kāds garīgs padomdevējs un viņš atkal uzsāka ceļu uz Spāniju. Apmeties Granādā, viņš sāka tirgoties ar reliģiska satura grāmatām un pats nodevās garīgo tekstu lasīšanai.

1539. gada janvārī iestājās radikāls pavērsiens 44 gadus sasniegušā Jāņa Duartes dzīvē. Granādā ieradās viens no slavenākajiem tā laika sprediķotājiem, par Andalūzijas apustuli sauktais Jānis no Akvilas. Klausoties viņa sprediķi, pūlim par lielu izbrīnu, Jānis Duarte pēkšņi sāka kliegt „Apžēlojies, mans Dievs, apžēlojies!” Tad viņš aizskrēja uz savu veikalu, izdalīja visu naudu nabagiem, atkal atgriezās pie Jāņa no Akvilas un izsūdzēja grēkus. Jānis turpināja uzvesties kā negudrs, plēsa bārdu un drēbes. Daži viņa biogrāfi uzskata, ka šāda uzvedība izrietēja mīlestības dēļ uz Kristu, citi – ka, pamatojoties uz juceklīgo dzīves pieredzi, viņu patiešām piemeklēja vājprāta lēkme. Jānis tika ievietots vājprātīgo namā. Ievērojamais spāņu dzejnieks Lopezs de Vega garā poēmā ir aprakstījis stāvokli, kādā toreiz atradās Jānis no Dieva. „Būt portugālim pēc tautības un pazemoties, ir divi grūti savienojami jēdzieni, taču Jānis šo pazemošanos dalīja ar pašu Dievu,” šāda ir galvenā doma, kas izriet no poēmas.

Pēc neilga, vājprātīgo namā pavadīta laika, Jānis varēja apliecināt, ka viņš jūtas vesels un brīvs no jebkādiem satricinājumiem. Lai to pierādītu, viņš kalpoja slimajiem, kur izrādīja apbrīnojamu mieru un tuvākmīlestību. Tikko aizvēris aiz sevis slimnīcas durvis, Jānis tomēr piedzīvoja vēl vienu pārsteigumu. Tieši tai brīdī garām gāja bēru gājiens, pavadot pēdējā gaitā karaļa Kārļa V dzīvesbiedri, imperatrisi Izabellu. Jānis Duarte nolēma definitīvi un bez atlikuma veltīt savu dzīvi Dievam, kalpojot nabadzīgajiem. Kopš tā brīža viņš pats nodzīvoja tikai 11 gadus, taču šai laikā kļuva par „nabagu tēvu”, „tuvākmīlestības patriarhu”, „Granādas brīnumu” un „sava laikmeta godu” – kā viņu sāka saukt jau tā laika sabiedrībā.

I. Šteinerte / pēc Interneta materiāliem