Sv. Polikarps – apustuļu māceklis un ticības apliecinātājs

23. februārī Baznīca godina svētā Polikarpa piemiņu. Viņš ir viens no senākajiem kristīgajiem mocekļiem. Dzīvojis aptuveni no 70. līdz 156. gadam. Polikarps bija otrais Smirnas bīskaps. Viņš tiek atzīts par svētu ne tikai Katoliskajā, bet arī Pareizticīgo, Anglikāņu un Luteriskajā Baznīcās. Senos aprakstos tiek minēts, ka Polikarps bija apustuļu, jo īpaši Jāņa māceklis. Kopā ar Klementu no Romas un Ignāciju no Antiohijas, viņš tiek uzskatīts par vienu no trim galvenajiem apustuliskajiem tēviem. Vienīgais saglabājies darbs, kas tiek attiecināts uz viņa rakstiem, ir Vēstule filipiešiem. Pirmais to ir pierakstījis Irenejs no Lionas.

Irenejs sevi sauc par Polikarpa skolēnu. Viņš atstāsta no Polikarpa dzirdēto par viņa diskusiju ar apustuli Jāni un citiem Jēzus lieciniekiem. Tāpat Irenejs apliecina, ka apustuļi bija tie, kas Polikarpam palīdzēja pievērsties kristietībai. Irenejs vairākkārt piemin arī Smirnas bīskapa cienījamo vecumu. Bez tam, viņš stāsta arī, kā Polikarps apmeklējis Romu. Tas noticis ap 150.-160. gadu – laikā, kad Romas bīskaps bija viņa tautietis, sīrietis Anicets. Tiekoties, abi apspriedušies par atšķirībām starp Āziju un Romu, jo īpaši par Lieldienu svinēšanu. Tieši par šo tematu viņiem radušās domstarpības un katrs cieši turējies pie sava uzskata, taču tāpēc nav lauztas draudzības saites. Anicets ļāvis Polikarpam celebrēt Euharistiju savā baznīcā.

Polikarpa moceklības apraksts vēstī, ka nāves dienā viņš teicis šādus vārdus: „Astoņdesmit sešus gadus esmu Viņam kalpojis”. Vēsturnieki pieļauj, ka tas varētu nozīmēt, ka Polikarps nodzīvoja 86 gadus, vai arī, ka viņš bija sasniedzis 86 gadus kopš savas konvertēšanās kristietībā. Tad uz nāvi notiesātais piebildis: „Kā tad lai es novērstos no sava Kunga un Pestītāja? Dariet, ko esat iecerējuši!” Tā, svētais Smirnas bīskaps tika sadedzināts sārtā, jo viņš bija atteicies kūpināt vīraku Romas imperatora priekšā.

Polikarpa nāves diena nav precīzi noteikta. Euzēbijs raksta, ka tas noticis Marka Aurēlija valdīšanas laikā, ap 166., 167. gadu. Taču vēlākā laika vēsturnieki uzskata, ka Polikarps ir nomocīts 23. februārī, prokonsula Statija Qaudratus laikā 155., vai 156. gadā. Šie agrākie dati labāk atbilst tam, ka viņš tiek asociēts ar apustuli Jāni un svēto Ignāciju no Antiohijas.

Svētais Polikarps ieņem nozīmīgu vietu kristīgās Baznīcas senatnē. Viņš ir viens no pirmajiem kristiešiem, kura raksti saglabājušies līdz mūsu dienām. Patiešām, ir iespējams, ka Polikarps personīgi pazina Kristus mācekli Jāni, jo viņš bija viens no vecākajiem kristīgās kopienas locekļiem zemē, kurā darbojās apustuļi.

Polikarps turpināja dzīvot šīszemes virsū arī pēc tam, kad apustuļi jau bija miruši. Tas bija laiks, kad sākās herēzijas. Smirnas bīskaps uzņēmās pienākumu aizstāvēt Kristus mācību. Viņa paša moceklība vēl vairāk pierādīja Baznīcas ciešo ticību Romas impērijas pagāniskajā ērā.

I. Šteinerte/VR